Mana Cīņa

Dziļā neapmierinātība, kas valda miljonu cilvēku sirdīs, jau pati par sevi liecina, ka šīs masas sapņo par kaut ko principiāli jaunu, par pašreizējo apstākļu radikālām izmaiņām. Masu neapmierinātība parādās dažādās formās. Vieniem izpaužas kā izmisums un bezcerība, ot­riem — kā sašutums un dusmas, trešajiem — kā pilnīga vienaldzība, ceturtajiem — kā trakojošs niknums utt. Par šo masu iekšējo neapmierinātību vienādā mērā liecina gan tas, ka daudziem cilvēkiem ir apnikušas jebkuras vēlēšanas, gan arī tas, ka ir daudz tādu vēlētāju, kas fanātiski balso par galēji kreisiem spēkiem.

Tieši pie šīm ļaužu grupām jaunā kustība vēršas pirmām kārtām. Mūsu partija ir izvirzījusi uzdevumu sapulcēt zem saviem karogiem nevis labi paēdušos un apmierinātos cilvēkus, bet gan pazemotos un ļoti neapmierinātos, cietējus un nemiera pilnos garus. Partijai bija jāizvirza sev uzdevums nepeldēt virspusē, bet gan pirmām kārtām saskatīt lietu kodolu.

* * *

Raugoties no tīri politiska viedokļa, mēs 1918. gadā atradāmies šādā stāvoklī. Tauta ir sašķelta divās daļās. Viena ļoti neliela daļa galvenokārt ietver nacionālo inteliģenci, un tās rindās nav fiziskā darba darītāju. Arēji šī inteliģence ir nacionāli noskaņota, taču ar šo vārdu tā vēl arvien nesaprot neko citu, kā tikai tā saucamo valsts interešu vāju un šablonisku aizstāvību, kas atbilst sakrīt arī dinastijas interesēm. Inteliģence savas idejas un mērķus cenšas aizstāvēt ar garīgiem ieročiem, kas tāpat kā agrāk ir nepietiekami stipri, virspusīgi un pilnīgi bezspēcīgi pretinieka brutalitātes priekšā. 1918. gadā šī vēl nesen valdošā šķira tika gāzta ar vienu triecienu. Tagad, bailēs drebot, šis slānis ir gatavs padevīgi paciest jebkuru pazemojumu un gļēvi pakļauties nesaudzīgam ienaidniekam.

Šim slānim pretī stāv cita šķira: plašas darbaļaužu masas, fiziskā darba darītāji. Šīs masas ir apvienotas vairāk vai mazāk radikālās marksistiskās partijās un ir apņēmības pilnas katru idejisko pretošanos salauzt ar spēku. Tās nevēlas būt nacionālas, apzināti noraida jebkāda veida nacionālo interešu aizsardzību un labprāt liec galvu jebkurā ārzemju jūgā. Šī otrā nometne, protams, skaitliski ievērojami pārsniedz pirmo. Taču galvenais ir tas, ka šajā nometnē atrodas tieši tie elementi, bez kuru līdzdalības nav iedomājama un iespējama nekāda nacionālā atdzimšana.

Viena lieta bija skaidra jau 1918. gadā: vācu tautas atdzimšana, lai arī kāda tā nebūtu, iespējama tikai, Vācijai atgūstot agrāko ārējo spēku. Mūsu buržuāziskie "valstsvīri" visu laiku pļāpā, ka, lai atgūtu spēku starptautiskajā arēnā, Vācijai trūkst vienīgi ieroču. Tas nav pareizi. Patiesībā mums pirmām kārtām trūkst gribasspēka. Savulaik vācu tautai ieroču bija vairāk nekā vajadzīgs. Un tomēr šie ieroči nespēja nosargāt mūsu brīvību. Tas notika tādēļ, ka nacionālās pašsaglabāšanās instinkts izrādījās nepietiekami spēcīgs, kā arī trūka pašsaglabāšanās gribas. Nekādi ieroči nepalīdzēs, tie būs tikai nedzīvs, nevērtīgs materiāls, ja pietrūks uzņēmības, gatavības un gribas šos ieročus izmantot. Vācija pārvērtās par aizstāvēties nespējīgu zemi ne jau tādēļ, ka tai trūka ieroču, bet gan tāpēc, ka trūka gribas līdz galam izmantot ieroču spēku cīņā par sava tautiskuma saglabāšanu.

Kreiso politiķu kungi tagad savu gļēvo, ar pārmērīgi lielu piekāpšanos raksturīgo politiku mīl attaisnot ar to, ka Vācijai vairs nav ieroču. īstenībā ir gluži otrādi. Tieši, pateicoties šai antinacionālajai noziedzīgajai politikai un tam, ka jūs, kungi, nodevāt Vācijas nacionālās intereses, jums nācās atdot mūsu valsts ieročus. Tagad jūs savu nelietīgo gļēvulību cenšaties novelt uz ieroču trūkumu. Tāpat kā viss, kas nāk pār jūsu lūpām, ari tas ir vienkārši meli un falsifikācija.

Taču jāsaka, ka šis pārmetums tāpat attiecas arī uz labējā spārna politiķiem. Tikai, pateicoties viņu rakstura trūkumam un gļēvumam, 1918. gadā pie varas nonākušie ebreju salašņas varēja vācu nācijai nozagt ieročus. Arī šiem politiķiem nav nekāda pamata un nekādu tiesību mēģināt attaisnot savu gudro piesardzīgumu (lasi: gļēvumu) ar to, ka nav ieroču, jo tas, ka Vācija nav apbruņota, ir viņu gļēvulības rezultāts.

Tādēļ Vācijas spēka atdzimšanas problēma neslēpjas vis tur, kā atkal iegūt ieročus, bet gan nepieciešamībā radīt to garaspēku, kurš vienīgais dod tautai iespēju izmantot ieročus. Ja tautā šis gars ir dzīvs, tās griba atradīs tūkstošiem ceļu ieroču iegūšanai. Gļēvulim var iedot pat desmit šautenes, bet uzbrukuma laikā viņš neizšaus ne no vienas. Sīs desmit šautenes gļēvuļa rokās dos mazāku labumu nekā parasta nūja drosmīga cilvēka rokās.