Mana Cīņa

Mūsu laikā, kad materiālisms ir ieņēmis ļoti noturīgas pozīcijas, priekšroka arvien biežāk tiek dota eksaktajām zinātnēm — matemātikai, fizikai, ķīmijai utt. Protams, šajā laikā, kad mūsu ikdienas dzīvē noteicēju, vietu ieņem tehnika un ķīmija, bez tā neiztikt. Tomēr būtu ārkārtīgi bīstami, ja mūsu vispārējā izglītība tiktu orientēta galvenokārt n šiem priekšmetiem. nācijas audzināšanai ir jābalstās nevis uz materiālisma, bet gan ideālisma pamata. Mūsu tautiskajai izglītībai ir jābūt veidotai galvenokārt uz humanitāro zinātņu pamatiem un jārada tikai bāze speciālās izglītības tālākai apgūšanai. Rīkojoties citādāk, zaudēsim tās vērtības, kuras, raugoties no nācijas kopējo interešu viedokļa, ir daudznozīmīgākas par jebkurām tehniskajam un speciālajām zināšanām. Mācot vēsturi, nekāda gadījumā nedrīkst, atteikties no antīkās pasaules studijām. Romas vēstures studēšana — protams, tikai attīstības vispārīgākos vilcienos — vienmēr ir bijusi un uz visiem laikiem paliks Tāpat arī mums jāsaglabā Grieķijas vēsture, jo šis tautas kultūras ideāli uz visiem laikiem paliks visa skaista paraugs. Mūsu pašreizējā cīņa ir cīņa par tūkstošgadīgās kultūras saglabāšanu, kas saista senos grieķus ar senajiem ģermāņiem. Mēs nevienam tagad nedrīkstam ļaut saraut Šo rasu vienotību.

Vispārējā izglītība ir stingri un noteikti jāatdala no īpašām speciālām zināšanām. Pretstatā tam, ka tās tagad arvien vairāk pievēršas Mamona kultam, mums vēl jo vairāk jācenšas saglabāt vispārējās izglītības Ideālistisko pamatu. Vienmēr un visur mums ir jāpierāda, ka rūpniecība un tehnika, tirdzniecība un amatniecība var zelt un plaukt tikai tik ilgi, kamēr sabiedrību caurstrāvo ideālisms, bez kura šāds uzplaukums nav iespējams. Uzplaukuma īstais priekšnosacījums ir nevis materiālistiskais egoisms, bet tikai un vienīgi ideālistiskais altruisms, cilvēku gatavība ziedot savas personiskās intereses sabiedrības interešu vārdā.

* * *

Visumā mūsu pašreizējā izglītības sistēma par savu galveno uzdevumu uzskata dot jaunajam cilvēkam tikai speciālās zināšanas, kas nepieciešamas, lai turpmākajā dzīvē varētu nopelnīt gabalu maizes. Parasti tas tiek izteikts šādā formulējumā: "Jaunajam cilvēkam ar laiku jākļūst par derīgu mūsu sabiedrības locekli". Tomēr ar to ir domāts tikai tas, ka viņam ir jābūt spējīgam nodrošināt sev stabilu iztikšanu. Kaut kāda virspusēja vispārējā izglītība tiek uzskatīta, tā teikt, par bezmaksas piedevu. Turklāt vēl runā, ka mūsu jaunietis iegūst arī vispārējo ''valstisko" izglītību. Bet mēs ar jums, lasītāj, taču zinām, ka valsts ir tikai forma. Jau tādēļ vien ir grūti dot mūsu skolēniem "valstisko'* izglītību. Forma var viegli salūzt. Patiesībā pie mums jēdziens "valsts" neietver skaidru saturu. Kas tad reāli paliek no mūsdienu "valstiskās" audzināšanas? Tikai izplūdis "patriotisms". Vecajā pirmskara Vācijā par galveno uzdevumu uzskatīja cilvēkos ieaudzināt īpašību pielūgt monarhu un visus lielākos un mazākos "ķeizariņus" kā dievus. Tāda "pedagoģijā® bija ne vien ļoti bezgaumīga, bet arī ārkārtīgi dumja. Tā nenoveda līdz mērķim jau tādēļ vien, ka tika pielūgti pārāk daudzi elki, un patiesi lielus vēstures darbiniekus mūsu tauta nemaz nepazina. Tā sīkumu dēļ tika palaists garām galvenais.