Mana Cīņa

Pašlaik pret šo problēmu izturamies pārāk vieglprātīgi. Augstākās izglītības labumus bauda tikai turīgu vecāku bērni. Turklāt talantam šajā gadījumā ir tikai otršķirīga nozīme. Pie mums aizmirst, ka vienkāršs lauku zēns bieži vien var būt talantīgāks nekā daudz turīgāku vecāku bērni, lai arī šis lauku zēns konkrētā brīdī būtu vairāk atpalicis zināšanu jomā. Ja arī turīgāko vecāku bērni zina daudz vairāk, tas nebūt nenozīmē, ka viņi būtu talantīgāki. Viņi zināšanas ir ieguvuši daudz bagātākas dzīves un vispusīgāku iespaidu dēļ. Ja vienkāršais, daudz talantīgākais lauku zēns no mazotnes būtu dzīvojis tikpat labos apstākļos, viņš varbūt būtu uzkrājis ne tādas zināšanas vien. Pašlaik varbūt vairs ir tikai viena joma, kurā iedzimtam talantam ir lielāka nozīme nekā izcelsmei. Tā ir māksla. Vecāku bagātībai vai nabadzībai šeit nav izšķirošas nozīmes jau tādēļ vien, ka runa ir par iedzimtām spējām.

Mācības gan var izrādīties noderīgas talanta pilnveidošanai, tomēr pirmais un svarīgākais nosacījums ir pats talants. Šis piemērs ļoti skaidri parāda, ka talants nebūt nav tikai augstākiem, slāņiem, t.i., tikai bagātu cilvēku raksturīga pazīme. Dažkārt visievērojamākie mākslinieki nāk tieši no nabadzīgajām ģimenēm. Ir zināms ne mazums gadījumu, kad vienkāršs, bet talantīgs lauku zēns ir kļuvis par pasaulslavenu maestro.

Visi lieliski saprot, ja runa ir par mākslu, bet neparko to negrib attiecināt uz citām garīgās kultūras jomām. Nez kādēļ tiek uzskatīts, ka uz tā saucamajām eksaktajām zinātnēm tas neattiecas. Protams, cilvēkā var arī ieaudzināt noteiktu mehānisku prasmi. Pieredzējis dresētājs taču prot iemācīt diezgan gudrajam pūdelim visāķīgākos trikus. Gan sunim, gan cilvēkam šeit var līdzēt tikai dresūra, par kādu īpašu talantu te pagaidām nav ne runas. Kaut ko iemācīt var jebkuram vidusmēra cilvēkam, ja šim mērķim tiek ziedots pietiekami daudz laika. Bet, ja viņam nav ne mazākās talanta dzirkstelītes, tā būs "apmācība" bez dvēseles, kā tas redzams pie dzīvniekiem. Ja dresūrai tiek veltīts pietiekami daudz laika, vidusmēra cilvēkam var iemācīt arī kaut ko tādu, kas pārsniedz vidusmēra līmeni, taču tā būs nedzīva "zinātne" — pilnīgi neauglīga, bez jebkādas radošas pieejas. Tāda "pedagoģija" var izveidot tikai cilvēkus, kurus mēdz saukt par staigājošām enciklopēdijām. Taču šādi "izglītoti" cilvēki vienmēr cietīs neveiksmi, ja sūrā dzīve izvirzīs kaut cik nopietnas prasības. Šie cilvēki progresu neveicinās; tieši otrādi, viņiem pašiem vienmēr būs vajadzīgs atbalsts un palīdzība. Tādu audzināšanu guvušie cilvēki varbūt ir derīgi tikai augstu amatu ieņemšanai mūsu pašreizējā nelaimīgā režīma laikā.

Uzskatām par pašsaprotamu, ka, ieviešot pareizu audzināšanas sistēmu, mūsu nācijas dzīlēs vienmēr atradīsies pietiekami daudz talantu, lai pietiktu visām dzīves jomām. Tāpat uzskatām par pašsaprotamu, ka zināšanas dos jo lielāku labumu, jo vairāk nedzīvajā zinātnē parādīsies talanta dzīvais spēks. Patiesi radošs veikums ir iespējams tikai tad, ja laulībā apvienojas zināšanas un spējas.

Ir vēl viens piemērs par to, cik ļoti šeit grēko tagadējā sabiedrība. Laiku pa laikam mūsu ilustrētajos izdevumos jūs sastopat rakstus un tiem atbilstošus attēlus, kas mūsu vidējo vācu mietpilsoni cenšas pārsteigt ar to, ka kaut kur pirmo reizi pasaulē ir izdevies no nēģera iztaisīt skolotāju, advokātu, pat mācītāju vai galu galā varoņtenoru utt. Muti atpletis, vācu mietpilsonis iesaucas no pārsteiguma par iespējamiem brīnumiem un secina, ka mūsdienu audzināšanas sistēma ir neaizsniedzami augstā līmenī. Ebreji savukārt to izmanto pavisam citiem mērķiem: viltīgi smīnot bārdā, tie sāk pierādīt visai godīgajai tautai, ka šie piemēri ir vispārliecinošākais arguments par labu viņu teorijai par visu cilvēku vienlīdzību. Un mūsdienu nelaimīgajai sabiedrībai pat prātā neienāk, ka šie piemēri pierāda tikai vienu, t.i., cik ļoti grēkojam pret viselementārākajām veselā saprāta prasībām. Miljoniem cilvēku, kuri ir piederīgi kultūras ziņā daudz augstākai rasei, nožēlojami velk dzīvību, ieņemot pašu zemāko vietu sabiedrības hierarhijā. Tajā pašā laikā mēs priecājamies par šo noziedzīgo spēli, kas dod iespēju tā izdresēt kādu pusmērkaķi, ka tas kļūst par advokātu. Cilvēki nesaprot, ka tas ir vislielākais grēks pret mūsu radītāja gribu, ja mēs mierīgi noskatāmies, kā visām proletarizācijas šausmām pakļauti bojā iet simti un tūkstoši visapdāvinātāko cilvēku, un tajā pašā laikā dresējam zulusus un hotentotus, lai tiem būtu iespēja ieņemt daudz augstākas vietas. Jāpasaka taču patiesība, ka īstenībā tā ir tikai dresūra, tāda pati dresūra kā pūdeļa mācīšana. Ja tikpat daudz laika un uzmanības būtu veltīts daudz inteliģentāku rasu cilvēkiem, tad, protams, rezultāts būtu tūkstoškārt labāks.