Mana Cīņa

Ne vienu reizi vien esmu nokļuvis apstākļos, kad bija nepieciešama vislielākā enerģija, lai nepieļautu, ka mūsu kuģis tiek ierauts svešā straumē un lai mūsu partija nekļūtu par rotaļlietu svešās rokās. Atcerieties kaut vai vienu piemēru, proti, jautājumu par Dienvidtiroli. Kāda gan bēda bija ebreju presei par Dienvidtiroles likteni! Taču tā sacēla tik skaļu brēku par to, ka milzīgajai tautas masai patiešām radās iespaids, ka runa ir par visas vācu tautas likteni. Un kas iznāca? Daudzu tā sauktās "nacionālās" kustības darboņu vidū sākās rūgšana. Vairākas šīs nometnes savienības un partijas, atklāti baidoties no ebreju laikrakstu uzkurinātās sabiedriskās domas, aplam iesaistījās vajāšanā pret to sistēmu, kurai mums, vāciešiem, pašreizējos apstākļos vajadzētu būt īstajam cerības staram. Un, kamēr mūs aiz rīkles tur internacionālais ebreju kapitāls, tā dēvētie patrioti saceļ brēku pret darbiniekiem un sistēmu, kas iedrošinās vismaz vienā zemē saraut ebreju un frankomasoņu važas un izrādīt patiesi veselīgu nacionālistisku pretestību šai internacionālajai čūlai. Taču dažiem cilvēki ar vāju raksturu šķita ļoti vilinoši peldēt pa straumi, t.i., faktiski kapitulēt uzkūdītās sabiedriskās domas priekšā. Runa patiešām bija par kapitulāciju! Saprotams, ka tagad cilvēkiem nav patīkami atzīties rūgtajā patiesībā. Tāpēc viņi cenšas izgrozīties un melot, dažkārt arī paši sev. Taču fakts paliek fakts: tikai gļēvulība noveda pie kapitulācijas ebreju kungu mākslīgi radītā noskaņojuma dēļ. Visi citi parasti minētie "motīvi" ir vienīgi nožēlojami un sīki mēģinājumi izdzēst pēdas. Tā vienmēr rīkojas sīki grēcinieki.

Tādos apstākļos bija absolūti nepieciešams ar dzelžainu roku pārkārtot kustību, lai paglābtu to no vismazākās piekāpšanās, kas galu galā novestu mūs pie bojāejas. Kustības pārkārtošana tādos apstākļos, kad visa sabiedriskā doma bija satraukta un vērsta noteiktā virzienā, kad spēcīgi vēji uzpūta milzu liesmas tikai uz vienu pusi, bija ne visai populāra rīcība. Taču dažreiz tā bija saistīta ar nāves briesmām drosminiekiem, kas uzņēmās šo uzdevumu. No vēstures ir zināmi daudzi gadījumi, kad tādi drosminieki par savu rīcību tika nomētāti ar akmeņiem, bet nākamās paaudzes par to izteica vislielāko atzinību un apbrīnu.

Varenai kustībai savi plāni jāorientē tikai uz nākotni; tai nav jārēķinās ar pašreizējo noskaņojumu. Saprotams, ka tādos gadījumos atsevišķs darbinieks nejūtas labi. Taču viņš nedrīkst aizmirst, ka grūti brīži paies un lielai kustībai, kas grib atjaunināt visu pasauli, jādomā par nākotni.

Var pat saskatīt likumu, saskaņā ar kuru vēsturē vislielākie un paliekošākie panākumi izrādījās tie, kurus pūlis sākumā uzņēma ar vismazāko izpratni, jo jaunās idejas sākumā ir bijušas pilnīgā pretrunā ar masu vēlmēm un uzskatiem.

Mēs to jutām jau toreiz, publisko uzstāšanos pirmajās dienās. Sākumā neraizējāmies par masu labvēlību, bet uzskatījām par savu pienākumu cīnīties pret neprātu, kas tolaik bija pārņēmis mūsu tautu. Man gandrīz vienmēr sapulcēs nācās uzrunāt ļaudis, kuri ticēja ideāliem, kas bija pilnīgi pretēji manējiem, un kuri tiecās pēc tā, kas bija pilnīgā pretrunā ar maniem centieniem. Manā priekšā bija divi trīs tūkstoši cilvēku, bet manā rīcībā — tikai divas stundas. Un šajā laikā man bija jāiedveš jauna pārliecība šai cilvēku masai! Soli pa solim izsitu veco ticējumu pamatus zem viņu kājām, soli pa solim pārvarēju viņu iekšējo pretestību, pakāpeniski pārliecināju viņus un galu galā panācu, ka viņi sāka izprast jaunā pasaules uzskata pamatus.

Toreiz īsā laikā apguvu jaunu mākslu: ķerties vērsim pie ragiem, jau iepriekš paredzēt pretinieka iebildumus un atspēkot tos savā runā. Man toreiz nebija grūti pārliecināties, ka pretējās nometnes diskusiju oratori parasti uzstājas ar noteiktu "repertuāru", atkārtodami vienus un tos pašus argumentus, kas nepārprotami izstrādāti, tā sakot, centralizētā kārtībā. Tā tas īstenībā arī bija. Šie piemēri mani lieku reizi pārliecināja par to, ar kādu neticamu disciplinētību pretinieks veic savu propagandu. Vēl tagad lepojos ar to, ka man izdevās ne vien atrast līdzekļus, kā padarīt šo propagandu nekaitīgu, bet arī pagriezt ienaidnieka ieročus pret viņu pašu. Pāris gadu laikā es šo mākslu jau pārvaldīju virtuozi.

Sastādot katras runas plānu, jau iepriekš centos paredzēt visus pretinieku iebildumus un savus argumentus iebildumu atspēkošanai. Drīz nonācu pie atziņas, ka vislabāk ir šos iespējamos iebildumus atklāti pašam izteikt savā runā un turpat pierādīt to nepamatotību. Ja jūsu priekšā ir godīgs klausītājs, kaut arī ar bezgalīgi daudziem šabloniskiem iebildumiem, tad jūs tieši tādā veidā visdrīzāk viņu dabūsiet savā pusē. Tiklīdz jums savā runā būs izdevies satricināt šī klausītāja pārliecību, jūs jau esat daļēji viņu iekarojis, un visādā ziņā viņš jūs uzklausīs aizvien uzmanīgāk.