Mana Cīņa

Minētā Minhenes lielā alus zāle tajā laikā nacionālsociālistiem nozīmēja gandrīz vai svētu vietu. Ik nedēļu mēs šajā zālē organizējām lielu sapulci; ar katru reizi zāle bija pilnāka, bet klausītāji — arvien uzmanīgāki. Mēs iesākām ar jautājumu par "kara vaininiekiem". Tā bija problēma, kas pilnīgi neinteresēja nevienu "vadošo" politiķi. Tad vērtējām Versaļas un citus miera līgumus, bet pēc tam apskatījām citus visdažādākos tematus, kas šķita izdevīgi aģitācijas dēļ. Sevišķi daudz uzmanības pievērsām miera līgumu apspriešanai. Cik daudz pareģojumu tolaik mūsu jaunā kustība izteica tautas masām un cik precīzi šie pareģojumi tagad ir piepildījušies! Tagad, protams, ir viegli runāt un rakstīt par visu to. Taču tolaik uz katru tādu publisku masu saietu par "Versaļas miera līguma" tematu (un mēs taču nesapulcinājām rāmus filistrus, bet gan satrauktas proletariāta masas) raudzījās kā uz sacelšanos pret republiku, kā uz reakcionāru, nereti pat kā uz monarhistisku uzstāšanos. Mūsu runātājam vajadzēja pateikt tikai pirmo frāzi, pirmos kritiskos vārdus par Versaļas līgumu, un tūlīt atskanēja stereotipa izsaucieni no zāles: "Bet Brestļitovska?" Uzbudinātā klausītāju masa atkārtoja šo izsaucienu līdz aizsmakumam vai līdz brīdim, kad runātājs atzina, ka nav nekādu cerību pārliecināt auditoriju. Raugoties uz tautas noskaņojumu, varēja krist izmisumā un dauzīt galvu pret sienu. Tauta sākumā negribēja ne dzirdēt, ne arī saprast, ka Versaļa ir mūsu kauns; tā nevēlējās saprast, ka šis mums uzspiestais miers nozīmē nedzirdētu tautas izputināšanu. Marksistu graujošās darbības un Antantes indīgās propagandas dēļ mūsu ļaudīm zuda jebkādas domāšanas spējas. Taču nevajadzēja par to gausties, jo bezgala liela bija arī pašu vaina. Ko bija darījusi mūsu buržuāzija, lai kaut cik aizkavētu šausmīgo demoralizācijas procesu un palīdzētu apskaidrot smadzenes, lai dotu ceļu patiesībai? Neko, absolūti neko! Nekur tolaik nesastapu tagadējos lielos tautiskuma ideju apustuļus. Varbūt viņi runāja kaut kur nelielos pulciņos pie tējas galda, domubiedru lokā, bet tur, kur viņiem vajadzēja būt, mēs viņus neredzējām. Parādīties tur, kur viņi varēja sastapties ar vilku baru, viņiem pietrūka dūšas, izņemot varbūt tos gadījumus, kad viņiem šķita izdevīgi gaudot kopā ar vilkiem.

Man jau toreiz bija pilnīgi skaidrs, ka mūsu piekritēju pirmajam kontingentam vispirmām kārtām pamatīgi jāizskaidro jautājums par kara vaininieku un jāatklāj vēsturiskā patiesība. Mūsu kustība pirmā izvirzīja uzdevumu iepazīstināt plašas tautas masas ar Versaļas miera līguma īsto saturu. Tā bija šīs kustības panākumu ķīla nākotnē. Šajā miera līgumā toreiz daudzi vēl saskatīja demokrātijas sasniegumu. Taču mēs uzskatījām par savu uzdevumu visasākajā formā uzstāties pret Versaļas līgumu, lai visu galvās iespiestos fakts, ka mēs vienīgie esam nesamierināmi šī līguma pretinieki. Mēs zinājām, ka pienāks laiks, kad tauta visā skaudrumā sapratīs šī noziedzīgā līguma būtību, tās aplaupīšanu. Un tad tauta atcerēsies, ko mēs tai teicām, un sāks uzticēties mūsu kustībai.

Jau toreiz es centos pierādīt saviem biedriem: ja šobrīd lielos principiālos jautājumos sabiedriskai domai ir nepareiza nostāja, tad mūsu uzdevums ir tieši, asi un nelokāmi uzstāties pret aplamajiem uzskatiem, nerēķinoties ar popularitātes apsvērumiem un nebaidoties no naidīgiem pretuzbrukumiem. Centos pierādīt, ka Vācijas nacionālsociālistiskajai strādnieku partijai nevajag būt sabiedriskās domas kalponei, bet gan tās valdniecei. Partija nav mūsu verdzene, bet pavēlniece!

Kad kustība vēl ir vāja un stipram pretiniekam ir izdevies aizraut sev līdzi tautas masas pa viltus ceļu, tai vienmēr rodas kārdinājums atrast vienus vai otrus apsvērumus, kas it kā atļautu uz laiku pieslieties vairākumam un dziedāt unisonā ar to. Cilvēka gļēvulība tādos gadījumos meklē apsvērumus un noteikti atrod argumentus tādas taktikas labā, kas it kā liecina par nepieciešamību atbalstīt noziedzīgo kustību "no mūsu pašu interešu viedokļa".