Mana Cīņa

Organizācija vispār ir iespējama tikai tad, kad par augstākās vadības bāzi kļūst daudz cilvēku, kas galvenokārt vadās no jūtām. Karaspēka nodaļa, kas sastāv no diviem simtiem vienādi attīstītiem cilvēkiem, vājāk pakļaujas stingrai disciplīnai nekā nodaļa ar 190 mazāk attīstītiem cilvēkiem vai desmit vairāk attīstītiem cilvēkiem.

To savulaik labi saprata sociāldemokrātija un izdevīgi izmantoja. Viņa savās rindās savervēja jaunatni, kas bija dienējusi armijā, un no šī "materiāla" veidoja organizāciju, kur bija tāda pati stingra disciplīna ka armijā. Sociāldemokrātiskā organizācija savā ziņā bija savdabīga armija, kas sastāvēja no karavīriem un oficieriem. Fiziskā darba strādnieki, kas bija dienējuši armijā, sociāldemokrātijai veidoja karavīru kontingentu.

Ebreju inteliģence uzņēmās oficieru lomu. Arodbiedrību ierēdņi (lielākoties vācieši) pildīja apakšvirsnieku lomu. Skatoties uz to, kā sociāldemokrāti vervē savās rindās tikai neizglītotus cilvēkus, mūsu cienījamie birģeri tikai nosodoši kratīja galvas. Viņi pilnīgi neizprata, ka tieši tur slēpās sociāldemokrātu panākumu atslēga. Mūsu buržuāzistiskās partijas, kas vervēja tikai "izglītotos" cilvēkus, īstenībā savās rindās apvienoja nekur nederīgas, ļoti vāji disciplinētas bandas. Tajā pašā laikā marksisti no neizglītotā cilvēku materiāla izkala patiešām veselu armiju partijas karavīru, kas akli pakļāvās ebreju vadītāju disciplīnai tieši tāpat, kā agrāk viņi armijā pakļāvās vācu oficieriem. Vācu birģerus vispār neinteresēja tautas masu psiholoģija. Viņi uzskatīja tādu interesēšanos ārpus sava goda. Lūk, kāpēc mūsu cienījamie birģeri nevarēja pat iedomāties, cik dziļa jēga un kādi draudi slēpjas šajā apstāklī. Tieši pretēji, birģeri palika pie pārliecības, ka vērtīga ir tikai tā politiskā kustība, kas vervē savus piekritējus no "inteliģences" vidus. Ja mūsu rindās ir inteliģence, mēs ātrāk tiksim pie varas — tā sprieda mūsu pieredzējušie birģeri. Taču tas nevar būt, ka vara tiktu dota neizglītotām masām!

Šie cilvēki pavisam nesaprata, ka politiskas partijas īstais spēks slēpjas disciplīnas nodrošināšanā un ierindas partijas biedru masveidīgā paklausībā. Izšķiroša nozīme un noteicoša loma ir vadībai. Ja savā starpā karo divas armijas, tad uzvar tā, kuru vada labākie vadītāji un kura sastāv no disciplinētākiem, paklausīgākiem karavīriem. Taču nekādā gadījumā neuzvarēs tā armija, kuras karavīri tikai mācījušies sevišķi augstā stratēģiskā skolā.

Ja patiešām gribam, lai mūsu pasaules uzskats ieviestos dzīvē, tad ne mirkli nedrīkstam aizmirst šo principu.

Tātad, ja vēlamies jaunā pasaules uzskata uzvaru, tad ir jāmāk to pārvērst par kaujiniecisku kustību. Izstrādājot šādas kustības programmu, jāievēro to cilvēku kvalitāte, ar kuriem ir darīšana. Programmas galamērķiem un vadošām idejām jābūt nevainojamām; bet tas vēl ir par maz. Visbrīnišķīgākā ideja paliks vienīgi ideju valstībā, ja tās formulējums ģeniāli neiekaros to aprindu psiholoģiju, kuras palīdzība mums ir nepieciešama.

Lai tautiskuma ideja gūtu reālus praktiskos panākumus, vajadzēja to noformulēt attiecīgās tēzēs, kas spēj ar savu saturu un formu ap sevi pulcināt cilvēku masas, bet nevis palikt tai par izplūdušu ideju. Runājot par tautas masām, mēs vispirms redzeslokā turam tikai tos sabiedrības slāņus, kas var nodrošināt mūsu pasaules uzskatam uzvaru. Mēs te domājam par vācu strādniekiem.

Tāpēc izklāstījām savu programmu nedaudzās, proti, divdesmit piecās tēzēs. Tēžu svarīgākais uzdevums ir skaidri un saprotami pateikt vienkāršam cilvēkam, ko vēlas sasniegt mūsu kustība. Sīs tēzes zināmā mērā ir pārliecības politiskais simbols. Tās, pirmkārt, vervē jaunus piekritējus, bet, otrkārt, apvieno un saliedē jau savervētos, sasaistot viņus ar pieņemto saistību vienotību.

Bez tam nedrīkst izlaist no redzesloka šādu momentu. Tā saucamā mūsu kustības programma pēc saviem galamērķiem ir pilnīgi pareiza, bet tēžu formulējumos ietver arī virkni tīri psiholoģisku momentu. Daudziem tagad varētu likties, ka viena vai otra tēze būtu formulējama veiksmīgāk. Tādas piezīmes mums tika izteiktas vairākkārtīgi. Diemžēl jāsaka, ka jebkurš mēģinājums uzlabot formulējumus lielākoties ir kaitīgs.