Mana Cīņa

Mēs vispārējos vilcienos atspoguļojām to, kādai vajadzētu izskatīties nacionālsociālistiskajai valstij. Protams, tas vēl ir nepietiekami, lai šo valsti izveidotu. Daudz svarīgāk ir pateikt, kā rodas tāda valsts. Bez šaubām, būtu naivi cerēt, ka tagadējās partijas, kas, izmantojot mūsdienu valsts celtniecības formas, darbojas savtīgās interesēs, brīvprātīgi mainīs savu nostāju un piedalīsies mūsu priekšlikumu īstenošanā. To nevar gaidīt arī tāpēc, ka pašreizējās partijās vairākums ir ebreji.

Ebreji, protams, grib tādā veidā arī turpināt, jo viņi zina, ja tikai mēs netraucēsim, tad kādā jaukā dienā pravietojumi piepildīsies, un ebreji tiešām "aprīs" visas citas tautas un kļūs par pasaules valdniekiem.

Ebreji vienlīdz smejas gan par vācu "buržuā", gan arī par vācu "proletāriešiem", kuri tādējādi savas muļķības un gļēvulības dēļ atvieglo ebrejam nelietīgā darba veikšanu. Ebreji par mums smejas un mērķtiecīgi turpina savu ļauno darbu. Viņu vadītās pašreizējās partijas, protams, nevar tiekties pārstāvēt nevienas citas intereses, izņemot ebreju. Šīm partijām nav un nevar būt nekas kopējs ar āriešu tautu lielajām cerībām.

Tāpēc katram, kas grib īstenot nacionālsociālistiskās valsts ideālu dzīvē, ir jāmeklē jauns spēks, kas būtu neatkarīgs no pašreizējām partijām un varas, un kas gribētu un būtu ari spējīgs uzsākt cīņu par šo lielo ideālu. Taču cīņa būs milzīga, jo pamatjautājuma būtība nav jaunas, ideālas valsts celtniecība tukšā vietā, bet gan tagadējās ebreju valsts likvidēšana. Galvenais šķērslis, kā tas bieži mēdz būt vēsturē, ir telpas atbrīvošana no ļaunuma. Aizspriedumi parasti apvienojas ar savtīgām interesēm un veido aizsprostu, kas bremzē jauno ideju uzvaru.

Lūk, tāpēc cīnītāji par jaunajiem, lielajiem ideāliem nedrīkst aprobežoties tikai ar to pozitīvu izklāstu, bet vispirms viņiem jāveic nepateicīgais darbs, kas saistīts ar esošā ļaunuma iznīcināšanu un ceļa attīrīšanu nākotnes vārdā.

Lai arī tas jebkuram ir nepatīkami, tomēr jaunā mācība, kas vēlas atrast ceļu uz jauniem, dižiem principiem, ir spiesta kritizēt visu veco.

Jā, bieži dzirdam no tā saucamām "tautiskām" aprindām, ka viņi nevēlas zaudēt laiku "negatīvajai" kritikai, bet vēlas nodarboties tikai ar "pozitīvo celtniecības darbu". Taču jākonstatē, cik virspusēji spriež šie cilvēki. Tā ir neveikla bērnišķība un naiva murmulēšana, kas liecina tikai par to, ka šie cilvēki nesaprot pat to notikumu jēgu, kuros paši piedalās. Marksistiem arī ir savi mērķi un sava "pozitīvā celtniecības programma" (lai gan šī programma galvenokārt aprobežojas ar proletāriskās, internacionālās ebreju finansu kapitāla diktatūras radīšanu). Taču redzam, ka marksistiem vajadzēja veltīt veselus 70 gadus tikai vienam darbam — kritikai. Viņi nodarbojās ar iznīcinošu kritiku līdz tam brīdim, kamēr indīgās kritikas skābe saēda veco valsti un noveda to pie bojāejas. Tikai tad sākās tā saucamais viņu "celtniecības" darbs. Protams, tas, no viņu viedokļa skatoties, bija pareizi un loģiski. Nākotnes iekārtas propaganda pati par sevi vēl neiznīcina pastāvošo iekārtu. Būtu smieklīgi cerēt, ka šīs iekārtas aizstāvji, nerunājot jau par tiem, kas personiski ieinteresēti šajā iekārtā, piekritīs pamācībām un labprātīgi atzīs sava laika beigas. Nē, tas nekad nenotiks. Vienmēr savstarpēji cīnīsies šie divu dažādo uzskatu piekritēji. Beidzot atradīsies cilvēku grupas, kas sāks meklēt izlīgšanu. Bet tas liecinās par to, ka šo cilvēku grupu pasaules uzskats ir parasto partiju uzskatu līmenī, un tas nevar pacelties augstāk par šo līmeni.

Īsts pasaules uzskats vienmēr būs neiecietīgs un neapmierināsies ar "vienas partijas lomu blakus citām partijām." Tas noraida noteikumu: "Dzīvo un ļauj dzīvot citiem". Šis pasaules uzskats pretendē, lai to atzītu bez ierunām un sabiedrības attīstību virzītu atbilstoši tā prasībām. Tāpēc pilnasinīgs pasaules uzskats nesamierināsies ar tādiem cilvēkiem, kas turpinās aizstāvēt vecās iekārtas prasības.

Tā notika arī ar reliģijām. Kristīgā ticība varēja iesakņoties tikai tad, kad sāka būvēt savus altārus, vispirms noārdot vecos pagānu altārus. Tikai pateicoties fanātiskai neiecietībai, dzima mūžīgā ticība. Bez neiecietības nav ticības.