Mana Cīņa

Ik reizi, kad Austrumi cīnījās ar Rietumiem par savām lielajām vitālajām interesēm, Baltijas valstu pilsoņi sadalījās divās nosacītās daļās, un no šīs cīņas katra puse izgāja gan kā uzvarētāja, gan kā zaudētāja. Tādējādi jebkurā gadījumā nosargājot savu etnisko dzīves telpu, tautas eksistēšanu un savu pavardu. Šo valstu pilsoņi jebkurā gadījumā nesa vislielākos upurus, jo vispasaules kara teātris šajos pēdējos divos karos aptvēra Baltijas republiku teritoriju pilnībā. Un tikai tāpēc, ka šo valstu pilsoņi vēsturiski ir labi un godīgi karavīri, neskatoties uz izlietajām asinīm un nestajiem upuriem, šīs valstis ir saglabājušas savu etnisko Dzimteni un tiesības uz mūžīgiem laikiem patstāvīgi ieņemt savu vietu vēsturē.

Tāpēc izdevēji dziļā cieņā noliec galvas arī to varoņu priekšā, kas cīnījās un upurēja savu dzīvību par Latviju, Lietuvu un Igauniju Vācijas pusē. Uzvarētāju pusē karojošie savā Dzimtenē tika pienācīgi atzīti un pelnīti slavināti, tāpēc, lai mūžīgs gods un slava latviešu, lietuviešu un igauņu karavīriem, kas cīnījās un lēja asinis par savu Tēvzemi abās karotāju pusēs Otrā vispasaules kara laikā.

Izdevēji pateicas visiem tiem labas gribas cilvēkiem, kas palīdzēja izklāstījuma tapšanai, godprātīgi strādājot pie kvalitatīva autorizēta izklāsta manuskripta izveidošanas.

Ar cieņu, izdevēji.

Pirmā daļa: ATMAKSA

1. nodaļa. Tēva mājās

Liktenis nolēma, ka par manu dzimšanas vietu kļuva pilsētiņa Braunava pie Innas. Taču šī pilsētiņa ir izvietota uz divu vācu valstu robežas, un to apvienošana vismaz mums, jaunajiem cilvēkiem, bija senlolotais mērķis, kuru jāsasniedz par jebkuru cenu.

Vācu Austrijai noteikti jāatgriežas lielās metropoles ligzdā un pie tam, vadoties ne no saimnieciskiem apsvērumiem. Nē un nē. Ja šī apvienošanās nо saimnieciskā viedokļa būtu nenozīmīga vai arī kaitīga, neskatoties uz to, tā ir nepieciešama. Vienas asinis - vienā valstī! Līdz tam laikam, kamēr vācu tauta neapvienos visus savus dēlus vienas valsts ietvaros, viņai nav morālu tiesību tiekties uz dzīves telpas paplašināšanu. Tikai pēc tam, kad pēdējais vācietis būs atgriezies Vācijas valsts telpā un kad izrādīsies, ka tā nav spējīga pietiekami paēdināt savus iedzīvotājus, objektīvā nepieciešamība dos morālas tiesības, lai iegūtu svešas zemes. Tad zobens sāks spēlēt arkla lomu, asins asaras veldzēs zemi, nodrošinot ar dienišķo maizi nākamās paaudzes.

Tādējādi mazā pilsētiņa man šķiet kā lielā uzdevuma simbols.

Bet arī citā sakarā šī pilsētiņa ir pamācoša mūsu laikmetam. Vairāk nekā 100 gadus atpakaļ šī nepamanāmā ligzda ir kļuvusi par to notikumu arēnu, kuri iemūžināti vācu vēstures anālēs. Mūsu tēvzemi tik smagi pazemojošajā gadā šajā pilsētiņā par savu nelaimīgo un karsti mīlēto dzimteni varoņa nāvē krita nirnberdzietis Johans Palms - profesionāls grāmattirgotājs, aizrautīgs "nacionālists" un franču ienaidnieks. Viņš strikti atteicās nodot savus līdzgaitniekus, kuri ienaidnieka acīs bija galvenie atbildīgie. Tieši tāpat kā Leo Šlāgeters! Francūžu varām viņu tieši tāpat nodeva valdības aģenti. Šīs nodevības dēļ Augsburgas policijas direktoram bija bēdīga slava, un tādā veidā tika radīts mūsdienu vācu varas prototips, kas darbojas Zeveringa kunga aizbildniecībā.

Vācu tautas mocekļu zeltstaru apmirdzētajā nelielajā pilsētiņā, kas pēc asinīm bija bavāriešu, bet pēc valsts piederības -  austriešu, pagājušā gadsimta 80. gados dzīvoja mani vecāki. Tēvs bija godprātīgs valsts ierēdnis, māte nodarbojās ar mājsaimniecību, vienlīdzīgi dalot savu mīlestību starp mums, bērniem. Tikai pavisam nedaudz ir palicis manā atmiņā no tiem laikiem. Ļoti drīz pēc tam manam tēvam vajadzēja pamest šo viņa iemīļoto pierobežas pilsētiņu un pārcelties uz Passavu, t.i., apmesties jau pašā Vācijā.