Mana Cīņa

Ņemot vērā manas noslieces un temperamenta īpatnības, tēvs secināja, ka nebūtu pareizi mani sūtīt mācīties ģimnāzijā, kur pārsvarā ir humanitārās zinātnes. Viņam likās, ka labāka ir reālskola. Viņa nodomus vēl vairāk apstiprināja manas dotības zīmēšanā, t.i., priekšmetā, kas, pēc tēva uzskatiem, austriešu ģimnāzijā bija pavisam atstāts novārtā. Iespējams, ka tur savu lomu spēlēja viņa personiskā pieredze, proti, ka praktiskajā dzīvē humanitārajām zinātnēm ir ļoti maza nozīme. Tēvs vispār domāja, ka dēlam, tāpat kā viņam pašam, ar laiku jākļūst par valsts ierēdni. Tēva jaunības grūtie gadi piespieda viņu sevišķi augstu vērtēt tos panākumus, kurus viņš pēc tam sasniedza vienīgi ar verdzisku darbu. Viņš ļoti lepojās, ka ar savu darbu panāca visu, ko gribēja un kas viņam bija, lai dēls ietu pa to pašu ceļu. Savu uzdevumu viņš redzēja tikai tajā apstāklī, lai atvieglotu man šo ceļu.

Pati doma, ka es varu atteikties no viņa priekšlikuma un iet pavisam pa citu ceļu, viņam likās neiespējama. Tēva valdonīgā daba, kas norūdījās cīņā par izdzīvošanu visa mūža ilgumā, nepieļāva pat domu, ka nepieredzējis puišelis pats var izvēlēties savu ceļu. Viņš uzskatītu sevi par sliktu tēvu, ja pieļautu, ka viņa autoritāte šajā sakarā no jebkuras puses tiktu apstrīdēta.

Un tomēr notika pavisam citādāk.

Pirmo reizi savā mūžā (man toreiz bija 11 gadu) es nokļuvu opozicionāra lomā. Jо bargāk un noteiktāk tēvs cīnījās par sava plāna īstenošanu, jo stūrgalvīgāk un neatlaidīgāk dēls palika pie sava.

Es negribēju kļūt par valsts ierēdni.

Ne deklarācijas, ne tēva "nopietnās" pamācības nevarēja salauzt manu pretošanos. Es negribu būt ierēdnis. Nē un nē! Visi tēva mēģinājumi iedvest simpātijas šai profesijai ar stāstiem no savas pagātnes radīja pavisam pretējus rezultātus. Es sāku žāvāties, man kļuva pretīgi tikai no domas vien, ka kļūšu par nebrīvu cilvēku, kas mūžīgi sēdēs kancelejā un nevarēs rīkoties ar savu brīvo laiku, bet nodarbosies tikai ar formulāru aizpildīšanu. Jā, tiešām, kādas gan domas tāda perspektīva varētu modināt puišelī, kurš nebūt nebija "paipuisītis" šī vārda parastajā nozīmē. Mācības skolā man padevās viegli. Tāpēc man bija ļoti daudz brīvā laika, kuru es pavadīju vairāk saulē nekā istabā. Kad tagad jebkuri politiskie pretinieki, detalizēti pētot manu biogrāfiju, cenšas mani "kompromitēt", norādot, cik vieglprātīgi es pavadīju savu jaunību, es bieži pateicos Debesīm par to, ka ienaidnieki man atgādina par tām gaišajām un priekpilnajām dienām. Tajā laikā visi radušies "pārpratumi", par laimi, atrisinājās pļavās un mežos, bet ne jebkurā citā vietā.

Kad es iestājos reālskolā, šajā sakarā manā dzīvē maz kas mainījās. Вet tagad man nācās risināt vēl vienu pārpratumu — starp mani un tēvu. Kamēr tēva plāni "iztaisīt no manis" valsts ierēdni saskārās tikai ar manu principiālo pretīgumu attiecībā uz ierēdņu profesijām, konfliktam nebija asas formas. Es ne vienmēr varēju iebilst tēvam, tāpēc vairāk centos klusēt. Man pilnīgi pietika ar savu iekšējo apņemšanos atteikties no karjeras līdz brīdim, kad pienāks laiks. Šo lēmumu es pieņēmu un uzskatīju to par nesatricināmu. Pagaidām es vienkārši klusēju, attiecības ar tēvu bija pavisam ciešamas. Sliktāk kļuva tad, kad man bija jāsāk savus personiskos plānus pretstatīt tēva plānam. Bet tas jau sākās no 12 gadu vecuma. Kā tas notika, to es pats tagad nezinu. Taču vienā jaukā dienā kļuva pilnīgi skaidrs, ka man jākļūst par gleznotāju. Mani dotumi zīmēšanā bija neapstrīdami. Tie arī bija pierādījums manam tēvam, lai mani sūtītu mācīties reālskolā. Taču tēvs nekad nepieļāva domu, ka tas varētu būt par pamatu manas profesijas izvēlei. Tieši pretēji! Kad pirmoreiz noraidīju tēva iemīļoto ideju un uz jautājumu, par ko tad es pats gribu kļūt, atbildēju, - par gleznotāju - tēvs bija augstākā mērā satriekts no pārsteiguma.

Zīmētājs? Gleznotājs?

Viņam likās, ka es esmu jucis prātā, vai arī viņš ir pārklausījies. Bet, kad es precīzi un skaidri viņam savu domu apstiprināju, viņš man metās virsū ar visu sava kategoriskā rakstura spēku. Par to pat nevarot būt runas.

Gleznotājs?! Nē, kamēr esmu dzīvs, nekad!

Bet dēls, kas no tēva bija mantojis iedzimto neatlaidību un noteiktību, tieši tāpat atkārtoja savu personisko atbildi.

Abas puses palika pie saviem uzskatiem. Tēvs neatkāpās no sava "nekad", bet es vēlreiz paziņoju, ka "noteikti būšu".

Protams, šai sarunai bija bēdīgas sekas. Vecais kļuva cietsirdīgs pret mani, bet es, neskatoties uz savu mīlestību pret tēvu, savukārt biju sarūgtināts. Tēvs man aizliedza pat domāt par to, ka es kaut kad iegūšu gleznotāja izglītību. Es spēru soli tālāk un paziņoju, ka vispār neko nemācīšos. Protams, tādi mani "paziņojumi" ne pie kā laba nevarēja novest. Tie tikai nostiprināja tēva lēmumu panākt savu, lai arī ko tas maksātu. Man nekas cits neatlika, kā klusēt un īstenot "draudus" dzīvē. Es domāju, ka tēvs pārliecināsies par maniem vājajiem panākumiem reālskolā un būs spiests piekāpties.