Mana Cīņa

Skandālisti vēl nebija īsti iekarsuši, kad mani trieciennieki (tā bija lemts viņiem saukties kopš tās dienas) jau devās uzbrukumā. Kā sa­niknotu vilku bari, sagrupējušies pa 8 - 10 cilvēkiem vienkopus, mani trieciennieki metās virsū nekārtību rīkotājiem. Nekavējoties puiši sāka izmest skandālistus no zāles. Jau pēc piecām minūtēm visi mani puiši asiņoja. Daudzus no šīs pirmās vienības tajā dienā pirmo reizi īsti iepa­zinu. Viņu priekšgalā bija mans drošsirdīgais Moriss. Pēc tam iepazinos ar Hesu, kurš tagad ir mans personīgais sekretārs, kā arī ar daudziem citiem. Pat smagi ievainotie puiši turpināja kauties, kamēr spēja noturē­ties kājās. Visa šī elle turpinājās gandrīz 20 minūtes. Beigās tomēr pretinieki, kuru bija ne mazāk par 700 - 800 cilvēkiem bija izsisti no zāles un lidoja lejā pa kāpnēm. Tikai zāles kreisajā stūrī vēl turējās un sīksti pretojās liela pretinieku grupa. Tajā laikā pie ieejas durvīm tribīnes virzienā atskanēja divi revolvera šāvieni, pēc kuriem sākās traka šaudī­šana. Mana vecā karavīra sirds juta īstu prieku. Stāvoklis sāka atgādināt apšaudīšanos frontē.

To, kas šauj, vairs nevarēja saprast. Skaidrs bija tikai viens, ka līdz ar to acumirkli manu asinīm noplūdušo puišu niknums tikai pieauga. Galu galā viņiem izdevās tikt galā ar pretinieka pēdējo grupu.

Kopš kaujas darbības sākuma bija pagājušas 25 minūtes. Zāle izskatījās tā, it kā te tikko būtu sprāgusi granāta. Daudzus manus piekri­tējus vajadzēja pārsiet tepat, citus nācās vest uz slimnīcu. Tomēr stāvokļa noteicēji palikām mēs. Sapulces priekšsēdētājs Hermanis Esers piecēlās un nesatricināmā mierā teica: "Sapulce turpinās. Vārds runātājam". Un es turpināju.

Kad mēs jau beidzām sapulci, negaidot atbrauca uztraucies policijas ierēdnis un, mežonīgi mētādamies ar rokām, sāka kliegt: "Es izklīdinu šo sapulci!"

Neviļus sākām smieties, ieraugot šo nokavējušos kārtības sargātāju. Cik gan tas bija raksturīgi šiem brašuļiem! Jo sīkāks ir šo kundziņu vēriens, jo vairāk viņi uzpūšas.

Daudz ko svarīgu iemācījāmies šajā sapulcē. Taču arī pretinieki dabūja mācību, ko tik drīz neaizmirsa.

Līdz pat 1923. gada rudenim vietējais sociāldemokrātu laikraksts ("Minhenes pasts") neiedrošinājās mums draudēt ar "strādnieka muskuļoto roku".

8. nodaļa: Patstāvības spēks

Augstāk es minēju vācu patriotisko savienību bloku. Te gribu iztirzāt šo bloku problēmu pavisam īsi.

Parasti ar bloku saprot vairāku savienību vai organizāciju vienošanos, kuras savas darbības atvieglošanai nolemj zināmā mērā sadarbo­ties - izveido kopīgus vadošos orgānus ar lielāku vai mazāku kompe­tenci un pēc tam uzsāk kopīgi darboties. Ir skaidrs, ka runa te var būt par savienībām un partijām, kuru mērķi un to sasniegšanas ceļi pārāk neatšķiras. Parasti tā arī tiek uzskatīts. Viduvējs pilsonis ir ļoti priecīgs uzzinot, ka beidzot tādas organizācijas izveidojušas bloku, atvirzot otrā plānā visu, kas tās šķir, bet izvirzot priekšplānā - "to, kas tās vieno". Bez tam parasti uzskata, ka organizāciju apvienošanās noteikti palielinās to spēku.

Taču lielākoties tas pavisam nav tā.

Lai pienācīgi izprastu šo problēmu, manuprāt, vispirms jāpadomā par jautājumu: ja šīs grupas un organizācijas apgalvo, ka tām ir viens un tas pats mērķis, tad kā lai izskaidro faktu, ka pastāv dažādas organizācijas? Loģika taču būtu tāda: ja to mērķis ir viens un tas pats, tad nav nekāda saprātīga pamata tam, ka rodas dažādas organizācijas tā sasniegšanai.

Parasti tā arī ir, ka sākumā noteiktu mērķi sev izvirza tikai viena organizācija. Viens darbinieks, uzzinājis kādu patiesību, sāk sludināt to noteiktā sabiedrības daļā, bet pēc tam uzsāk kustību, kuras uzdevums ir cīnīties par šī mērķa sasniegšanu.

Tā arī top savienība vai partija, kas atkarībā no darbības programmas izvirza uzdevumu vai nu likvidēt kādu pastāvošo kārtību, vai arī cenšas radīt jaunu kārtību nākotnē.

Ja tāda kustība rodas, tad tā ari iegūst prioritātes tiesības. Liekas, ka visiem ļaudīm, kas vēlas sasniegt to pašu mērķi, vajadzētu gluži vienkārši tai pievienoties un to pastiprināt, lai drīzāk sasniegtu kopīgo mērķi.

Taču īstenībā bieži vien notiek citādi. Tam ir divi cēloņi. Vienu cēloni var saukt par traģisku, bet otrs sakņojas cilvēku vājībās, viņu rakstura īpašībās.

Abu šo cēloņu dziļāko pamatu saskatu faktos, kas paši par sevi spēj pastiprināt cilvēku gribasspēku, enerģiju un darbošanās intensitāti un tādējādi var tuvināt radušos problēmu atrisinājumam.