Mana Cīņa

_ īstenībā Vācijas vienotība dzima nevis spēku apvienošanas rezultātā, bet gan cīņā, kuru toreiz daudzi miljoni vāciešu uzskatīja par šausmīgu brāļu karu; īstā Vācijas vienotība dzima pat ne kaujās pie Parīzes, kā uzskatīja vēlāk, bet gan Kēnigrecē.

Tādējādi redzam, ka ari Vācijas impērijas izveidošana nebija vienkāršas apvienošanās un spēku sakopošanas rezultāts. Tā radās pilnīgi apzinātā (dažkārt arī neapzinātā) cīņā par hegemoniju, un šajā cīņā galu galā uzvarēja Prūsija. Kas nestaigā aizvērtām acīm un prot skatīt dzīvi, kāda tā ir, tam jāatzīst kopā ar mums, ka dzīve ar tās spēku brīvo cīņu dod daudz vairāk pareizu atrisinājumu nekā tā sauktais veselais saprāts. Kurš gan pirms 200 gadiem būtu ticējis, ka tieši Hohencollernu Prūsija, nevis Habsburgu Austrija, kļūs par jaunās Vācijas impērijas radītāju un skolotāju? Un kurš tagad noliedz faktu, ka liktenis visu ir izšķīris pareizāk? Kurš mūsdienās var kaut vai iedomāties vienotu Vācijas impēriju satrunējušas dinastijas vadībā?

Lietu dabiskā attīstība, kā redzam, kaut arī pēc gadsimtiem ilgas cīņas, galu galā nolika īstos cilvēkus īstajās vietās. Tā ir bijis, un tā būs.

Tāpēc nav jāžēlojas par to, ka dažādi cilvēki, tiekdamies uz vienu un to pašu mērķi, izraugās dažādus ceļus tā sasniegšanai. Notikumi noris tā, ka uzvar stiprākie, kuri ir izvēlējušies vispareizākos ceļus uz mērķi. Taču bez teiktā ir vēl kāds apstāklis, kura dēļ tautas dzīvē bieži vien rodas paralēlas kustības, kuras, kā šķiet, iet uz vienu un to pašu mērķi, tikai pa dažādiem ceļiem. Šis apstāklis nepavisam nav traģisks, drīzāk gan otrādi. Tas slēpjas skaudībā, patmīlībā, konkurencē un zagšanas ieradumos, ko diemžēl visai bieži sastopam pasaulē. Nereti dažiem subjektiem ir raksturīgas šīs maz patīkamās īpašības.

Vajag tikai atrasties liela vēriena cilvēkam, kurš saprot laikmeta prasības, savas tautas vajadzības, pareizi nosaka slimības cēloņus un uzsāk nopietnu cīņu, lai to izārstētu; vajag tikai šim darbiniekam fiksēt savu mērķi un izraudzīties atbilstošu ceļu uz to, lai tūdaļ uzrastos sīki cilvēki un cilvēciņi, kas uzmanīgi un skaudīgi raudzīsies pakaļ katram šī darbinieka solim, ja jau viņš ir paguvis sev pievērst visas sabiedrības uzmanību. Vai jūs esat redzējuši, kā zvirbulis izliekas, ka viņam ir gluži vienalga, bet īstenībā viņš ļoti uzmanīgi novēro un apskauž citu laimīgo zvirbuli, kuram ticis maizes gabaliņš? Vai esat redzējuši, kā šis zvirbulis, sagaidījis piemērotu brīdi, pēkšņi metas virsū otram, lai to aplaupītu? Tāpat rīkojas arī sīkie cilvēki un cilvēciņi! Vajag tikai kādam spējīgam cilvēkam atklāt jaunus ceļus, lai tūliņ uzrastos daudz gribētāju, kuri paši neko jaunu nespēj atklāt, toties ir gatavi piemērotā brīdī piesavināties citu uzvaras augļus.

Tiklīdz tie bija iepazinušies ar viņu neaizsāktās un nenoformulētās kustības jaunajiem mērķiem, viņi tūdaļ sāka prātot: vai tad mēs nevaram pārtvert šo mērķi, ja ietu uz to pa citu, īsāku ceļu?

Kad jaunās kustības mērķi jau ir formulēti un tās programma zināma, uz skatuves parādās sīki ļautiņi un saceļ brēku, ka viņiem esot tieši tādi paši mērķi. Liekas, ka, ja jau viņiem ir tie paši mērķi, tad viņiem vajadzētu godīgi stāties jau esošās kustības rindās un atzīt tās prioritāti. Bet tā viņi nerīkosies. Kur nu! Viņi uzskatīs par labāku nozagt citiem programmu un dibinās savu partiju. Turklāt tādiem ļautiņiem vienmēr pietiek nekaunības, lai visiem pa labi un pa kreisi censtos pierādīt, ka viņiem jau sen esot bijis tieši tāds mērķis. Nereti tāds stiķis arī izdodas. Tādi cilvēki būtu pelnījuši vispārēju nicinājumu, taču dzīvē viņi dažreiz pat iemanto zināmu cieņu un godu. Vai tā nav bezkaunība - uzdot svešu programmu par savējo un tad vēl iet pa kādiem saviem īpašiem ceļiem uz mērķi, kas nozagts citiem! Bet vēl lielāka nekaunība ir bļaustīšanās par vienotības trūkumu, ko visbiežāk dara šķelšanās un spēku sadrumstalošanas īstie vaininieki. Kad šie subjekti pārliecinās, ka viņu apzagtais pretinieks tomēr ir daudz pārāks par viņiem un neapturami iet uz priekšu, viņi saceļ neaprakstāmu brēku par visu spēku apvienošanas nepieciešamību.

Aptuveni tādā veidā notika tā dēvētā "patriotisko spēku šķelšanās".

Tas fakts, ka 1918.-1919. gadā visā Vācijā paralēli izveidojās vesela virkne grupu, partiju utt., kas visas sevi dēvēja par tautiskām, nepavisam nebija atkarīgs no atsevišķu iniciatoru gribas, bet gan izrietēja no lietu dabiskās attīstības. Jau 1920. gadā no šo grupu un partiju vidus izkristalizējās vācu nacionālistiskā strādnieku partija kā uzvarētāja. Par paralēlo grupu un partiju iniciatoru godīgajiem nolūkiem liecina tas, ka šie godprātīgie cilvēki vienkārši un bez pretenzijām pievienojās spēcīgākajai kustībai, bez jebkādiem noteikumiem informējot savas vājākās grupas un organizācijas mūsu vienotās partijas labā.