Taču četrarpus gadu ilgais karš, liekot pilnīgi noasiņot vislabākajai tautas daļai, šo triju tautas grupu līdzsvaru izjauca. Jo šajā laikā tik tiešām tika izliets ārkārtīgi daudz neaizstājamo vācu varoņu asiņu. Saskaitīsim kopā visus simtus tūkstošus atsevišķo gadījumu, kuros vienmēr bija viens un tas pats: brīvprātīgie frontē, brīvprātīgās patruļas, brīvprātīgie sakarnieki, brīvprātīgie telefonisti, brīvprātīgie tiltu pāriešanai, brīvprātīgie zemūdenēm, brīvprātīgie lidmašīnām, brīvprātīgie šturmēšanas bataljoniem utt.! Atkal un atkal brīvprātīgie tūkstošos gadījumu visu šo četrarpus gadu garumā, un iznākums ir viens un tas pats: jauneklis bez bārdas vai nobriedis vīrs, abi pieteicās dedzīgas tēvzemes mīlestības, lielas personiskas drosmes un visaugstākās pienākuma apziņas pārņemti.
Bija desmitiem un simtiem tūkstošu šādu gadījumu, un pakāpeniski šī tautas daļa kļuva arvien mazāka un mazāka. Kurš nekrita karā, tas tika sakropļots vai arī pakāpeniski pazuda pāri palikušo nelielajā skaitā. Pirmām kārtām atcerēsimies, ka 1914. gadā tika izveidotas veselas tā saukto brīvprātīgo armijas, kas, pateicoties mūsu parlamenta dīkdieņu noziedzīgajam sirdsapziņas trūkumam, miera laikā nebija ieguvušas nepieciešamo izglītību un tādējādi tika pasviestas ienaidniekam kā neaizsargāta lielgabalu gaļa. Tos 400 tūkstošu cilvēku, kas toreiz krita Flandrijas kaujās vai kļuva par kropļiem, aizstāt vairs nevarēja. Viņu zaudējums nebija tikai aritmētisks skaitlis. Ar viņu nāvi tika izjaukts tautas līdzsvars. Nācijas zemiskie, nekrietnie un gļēvie elementi sāka celties uz augšu.
Tam visam pievienojās vēl viens faktors.
Tajā laikā, kad kaujas laukos visbriesmīgākajā veidā tika retinātas vislabāko cilvēku rindas, vissliktākā tautas daļa visbrīnumainākajā veidā "iekonservējās". Noteikti uz katru brīvprātīgi pieteikušos varoni, kurš bezbailīgi devās pretī nāvei, atradās pa dezertierim, kas piesardzīgi pagrieza nāvei muguru, lai vairāk vai mazāk lietderīgi darbotos dzimtenē.
Tā nu kara beigās bija redzams šāds bēdīgs skats: nācijas vidējais, plašais slānis bija dārgi samaksājis ar savām asinīm; vislabākā tautas daļa bija varonīgi cīnījusies un gandrīz visa bija fiziski kritusi; nācijas vissliktākā daļa diemžēl bija saglabājusies gandrīz neskarta, izmantojot savās interesēs daudzas mūsu likumdošanas aplamības, kā arī tāpēc, ka netika piemērots kara likumu pants.
Šīs labi saglabājušās mūsu tautas padibenes tad arī izdarīja revolūciju, un tas bija iespējams tikai tāpēc, ka vislabākie tautas elementi vairs nestājās pretī — tie vairs nebija dzīvi.
Tādējādi vācu revolūcija jau no paša sākuma bija tikai nosacīti populāra. Ne jau vācu tauta veica šo Kaina darbu, bet gan tumšie dezertieru, suteneru utt. salašņas.
Ierindas frontinieks apsveica asiņainās cīņas beigas un bija laimīgs, ka var atgriezties dzimtenē un atkal redzēt sievu un bērnus. Taču ar pašu revolūciju viņam nebija nekāda sakara, viņš to nemīlēja un vēl mazāk mīlēja tās aizsācējus un organizatorus. Četrarpus vissmagākās cīņas gados viņš bija pat aizmirsis partijas hiēnas, un visas to ķildas viņam bija kļuvušas svešas.
Patiesi populāra revolūcija bija kļuvusi tikai mazā vācu tautas daļā, proti, to atbalstītāju vidū, kuri par šīs jaunās valsts goda pilsoņu pazīšanās zīmi bija izvēlējušies mugursomu. Viņi nemīlēja revolūciju tikai tās pašas dēļ, kā to daži aplami domā vēl mūsdienās, bet gan tās seku dēļ.
Taču šo marksistisko marodieru vidū vara uz popularitāti tik tiešām balstījās tikai ar grūtībām. Taču tieši jaunajai republikai vara bija nepieciešama par katru cenu, ja negribēja, lai to pēc neilga haosa pēkšņi atkal aprij no pēdējiem mūsu tautas labākās daļas elementiem izveidojusies atmaksas vara.
Toreiz viņi, apvērsuma organizētāji, visvairāk baidījās paši savu mudžekļu virpulī pazaudēt jebkuru pamatu zem kājām, kā arī no tā, ka pēkšņi radusies kāda dzelzs dūre tos varētu nosist uz cita pamata. Republikai noteikti vajadzēja savi spēki konsolidēt.
Tādējādi republika bija spiesta savas vārgās popularitātes dēļ ātri radīt bruņotu spēku, lai ar tā palīdzību varētu nodibināt stiprāku varu.
Георгий Фёдорович Коваленко , Коллектив авторов , Мария Терентьевна Майстровская , Протоиерей Николай Чернокрак , Сергей Николаевич Федунов , Татьяна Леонидовна Астраханцева , Юрий Ростиславович Савельев
Биографии и Мемуары / Прочее / Изобразительное искусство, фотография / Документальное