Mana Cīņa

Nekad nedrīkst aizmirst, ka visu diženo šajā pasaulē nav izcīnījušas koalīcijas, bet gan tikai viens vienīgs uzvarētājs. Panākumi, kurus gūst koalīcija, jau slēpj sevī nākamās spēku sadrumstalošanās dīgļus un tādējādi arī iekarotā zaudēšanas draudus. Diženas, patiesi pasaulnozīmīgas cilvēka prāta revolūcijas vienmēr ir atsevišķu, savstarpēji stingri norobežotu nometņu titāniskas cīņas iznākums, nevis koalīciju veikums.

Jaunā, pašu radītā patriotiskā valsts rodas nevis viena vai otra patriotiska bloka iekšēju kompromisu un vienošanos rezultātā, bet gan vienīgi mūsu kustības, kas lauž sev ceļu, dzelžainās gribas rezultātā.

9. nodaļa: Triecienvienību organizācija un to nozīme

Vecās valsts stiprums balstījās uz trīs pīlāriem jeb pamatiem: monarhisko valsts formu, pārvaldes aparātu un karaspēku. 1918. gada revolūcija šo valsts formu atcēla, karaspēku dezorganizēja un pārvaldes aparātu pakļāva partiju korupcijai. Tādā veidā tika iznīcināti visbūtiskākie tā saucamie valsts varas balsti. Valsts varu gandrīz vienmēr nosaka šie trīs elementi, kas principā ir jebkuras varas pamatā.

Valsts varas galvenais pamats ir tās popularitāte. Taču vara, kas balstās tikai uz šī pamata, vēl ir ārēji vārga, nedroša un svārstīga. Tādēļ uz popularitāti dibinātās varas nesējam jātiecas ar tās palīdzību uzlabot un nostiprināt šo pamatu. Tāpēc jebkuras varas otru pamatu mēs saskatām bruņotā spēkā.

Tāda vara ir jau ievērojami stabilāka, drošāka, taču ne vienmēr stiprāka par pirmo. Taču, ja popularitāte un bruņotais spēks apvienojas un zināmu laiku spēj kopīgi pastāvēt, tad rodas vēl viens stiprāks pamats — tradīcija. Ja visbeidzot apvienojas popularitāte, bruņotais spēks un tradīcija, tad varu var uzskatīt par nesatricināmu.

1918. gada revolūcija pilnīgi iznīcināja trešā pamata iespēju. Pēc revolūcijas nevarēja būt nekādas runas par tradicionālu valsts varu. Līdz ar vecās valsts sabrukumu un bijušo varas simbolu un ģerboņu iznīcināšanu tradīcija tika spēji pārrauta. Sekas bija vissmagākais valsts varas satricinājums.

Bija iznīcināts arī otrs valsts varas pamats — bruņotais spēks. Lai revolūcija vispār varētu notikt, bija nepieciešams dezorganizēt arī armiju, kas vienmēr ir bijusi valsts organizētā spēka iemiesojums. Ar aģitācijas palīdzību vajadzēja izšķirtās armijas daļas izmantot kā revolucionāras cīņas elementus. Ja arī frontē armija šo dezorganizēšanos nepiedzīvoja, tad tomēr, kad aiz muguras palika vairāk nekā četrarpus gadu ilgo, varonīgo cīņu slavas apdvestās vietas, armija arvien vairāk saka dezorganizēties un sairt. Demobilizācija notika visnepatīkamākos apstākļos. Galu galā visa frontes armija tika iegrūsta tā sauktās "brīvprātīgās disciplīnas" haosā. Tas arī bija izslavēto zaldātu padomju laikmets.

Uz šo dumpīgo karavīru baru, kas militāro dienestu uztver kā astoņu stundu darbalaiku, protams, nevarēja balstīties vairs nekāda vara. Tādējādi tika iznīcināts arī otrs pamats, kas tieši nodrošināja varas stipru­mu. Revolūcijai palika vairs tikai sākotnējais pamats — popularitāte. Taču šis pamats bija visnedrošākais. Revolūcijai gan izdevās vienā rāvienā sadragāt vecās valsts ēku. Taču tas varēja notikt tikai tāpēc, ka mūsu tautas struktūras normālo līdzsvaru jau bija izjaucis karš.

Katru tautas organismu var iedalīt trīs lielās grupās. Pirmajā grupā ietilpst vislabākie cilvēki gan prāta, vīrišķības, tikumu, gan ari pašuzupurēšanās ziņā. Pie otrās grupas pieder sabiedrības padibenes. Starp abām šim grupām atrodas trešā grupa — lielais, plašais vidējais slānis, kuru raksturo ne pārmērīga varonība, ne arī viszemiskākā tieksme uz noziedzību.

Tautas uzplaukums notiek tajā laikā, kad to visās jomās vada tautas vislabākā daļa.

Tautas normāla, vienmērīga attīstība vai arī stabils tās stāvoklis ir tajā laikā, kad ievērojami dominē vidējā slāņa elementi. Tad abas galējās grupas atrodas noteiktā līdzsvarā, respektīvi izlīdzinās.

Tautas sabrukums ir raksturīgs laikā, kad pārsvarā darbojas vissliktākie tautas elementi.

Turklāt jāatzīmē, ka plašās tautas masas, kuras es gribētu saukt par vidējo slāni, parādās tikai tad, kad abas galējās grupas cīnās savā starpā Taču, kad viena no tām uzvar, vidējais slānis vienmēr labprātīgi pakļaujas uzvarētājam. Ja dominēs vislabākie cilvēki, plašās tautas masas sekos tiem; ja uz augšu tiks sliktākie tautas elementi, vidējais slānis tiem vismaz nepretosies, jo tas pats necīnīsies nekad.