Mana Cīņa

Jau stacijas laukumā mūs sagaidīja klaigājošs un aurojošs vairāku tūkstošu cilvēku pūlis. "Slepkavas", "bandīti, "laupītāji", "noziedznieki" bija mīlināmie vārdi, ar kuriem mūs apveltīja priekšzīmīgie vācu republikas dibinātāji. Jaunās triecienvienības ievēroja paraugkārtību; simt vīru vienības formējās laukumā stacijas priekšā un sākumā nepievērsa nekādu uzmanību rupjajām lamām. Bailīgu policistu pavadībā maršējošais gājiens devās pa mums visiem pilnīgi svešo pilsētu, nevis uz mūsu mītni Koburgas nomalē, bet gan uz alus pagraba lielo zāli pilsētas centrā. Pa kreisi un pa labi no gājiena arvien vairāk palielinājās trakojošās tautas masas. Tikko pēdējā simt vīru vienība bija iegriezusies alus pagraba pagalmā, tajā ar apdullinošiem kliedzieniem mēģināja iespiesties arī pavadītāju masas. Lai to novērstu, policija paspēja pagraba vārtus un visas ieejas aizslēgt. Šāds stāvoklis bija neciešams. Teicu triecienvienībām atkal sakārtoties gājienam, pamācīju tās un pieprasīju, lai policija nekavējoties atver vārtus. Pēc ilgākas svārstīšanās tā paklausīja.

Nu mēs maršējām atpakaļ pa ceļu, pa kuru bijām atnākuši, lai nokļūtu līdz savai naktsmītnei. Te nu gan beidzot bija jāsāk pretoties. Pēc tam, kad ar kliegšanu un apvainojošiem izsaucieniem triecienvienību neizdevās satricināt, patiesā sociālisma, vienlīdzības un brālības pārstāvji ķērās pie akmeņiem. Līdz ar to mūsu pacietība bija galā. Iznīcinoša krusa desmit minūtes krita pa kreisi un pa labi, un pēc stundas ceturkšņa uz ielām vairs nebija ne miņas no sarkanās krāsas.

Naktī vēl notika smagas sadursmes. Triecienvienību patruļas bija briesmīgā stāvoklī atradušas atsevišķus nacionālsociālistus, kuriem bija uzbrukts. Ar pretiniekiem bija īsa runa. Jau nākamajā rītā sarkanie teroristi, kuru jūgā Koburga bija cietusi jau vairākus gadus, bija sakauti.

Ar īsti marksistiski ebrejisku melkulību tika publicēts uzsaukums, kurā bija apgalvots, ka mūsu "slepkavu bandas" esot sākušas "iznīcināšanas karu pret miermīlīgajiem strādniekiem". Ar uzsaukumu mēģināja sakūdīt uz ielām "internacionālā proletariāta biedrus un biedrenes". Pulksten pusdivos vajadzēja notikt sarkano organizētajai lielajai "tautas demonstrācijai", uz kuru vajadzēja sanākt desmitiem tūkstošu strādnieku no visas apkārtnes. Cieši apņēmies pilnīgi iznicināt sarkano teroru, pulksten divpadsmitos liku triecienvienībām nostāties ierindā. To vīru skaits bija pieaudzis līdz gandrīz pusotram tūkstotim. Visi maršējām uz Koburgas cietoksni pāri lielajam laukumam, uz kura bija jānotiek sarkano organizētajai demonstrācijai. Gribēju redzēt, vai viņi vēlreiz uzdrošināsies uzmākties mums. Kad iesoļojām laukumā, tur cerēto desmit tūkstošu vietā atradās tikai daži simti cilvēku, kas, mums tuvojoties, izturējās samērā klusi un daļēji izklīda. Tikai dažās vietās sarkano vienības, kas pa to laiku bija pienākušas klāt no ārpuses, mūs vēl nepazina un mēģināja mums atkal uzbrukt. Taču vienā rāvienā šī vēlme tām pazuda un nu varēja redzēt, kā līdz šim iebiedētā tauta lēnām modās un uzdrošinājās ar saucieniem mūs sveikt. Vakarā, kad devāmies prom, daudzās vietās spontāni tika pausta sajūsma.

Pēkšņi stacijā vilciena personāls mums paskaidroja, ka nevedīs šo vilcienu. Atbildot uz to, teicu musinātājiem paziņot, ka, ja vilciens nebrauks, arestēšu sarkano vadoņus, un tad mēs brauksim paši. Neaizmiršu kungiem darīt zināmu arī to, ka brauciens ar mūsu pašu spēkiem, pats par sevi saprotams, būs ārkārtīgi riskants pasākums un nav izslēgts, ka mēs visi kopā lauzīsim sev sprandu un kaulus. Taču mēs priecāsimies, ka uz viņpasauli aizceļosim vismaz ne vieni, bet kopā ar sarkano kungiem.

Pēc tāda paziņojuma vilciens devās ceļā ļoti laicīgi, un nākamajā rītā mēs sveiki un veseli ieradāmies Minhenē.

Tādējādi Koburgā pirmoreiz pēc 1914. gada tika atjaunota valsts pilsoņu vienlīdzība likuma priekšā. Ja kāds vientiesīgs augstāks ierēdnis uzdrīkstas apgalvot, ka valsts aizsargā savu pilsoņu dzīvības, tad katrā ziņā šis apgalvojums neattiecas un notikumiem Koburgā. Toreiz pilsoņiem īstenībā bija jāaizstāv sevi pret pašreizējās valsts pārstāvjiem.

Šīs dienas nozīme un sekas ir nenovērtējamas. Tas bija tāpēc, ka ārkārtīgi pieauga uzvarām bagātās triecienvienības pašpaļāvība un ticība vadībai, kā arī pārējā pasaule sāka vērīgāk pievērst mums uzmanību. Daudzi pirmoreiz nacionālsociālistiskajā kustībā saskatīja institūtu, kas, ļoti iespējams, nākotnē var darīt galu marksistiskajam vājprātam.

Tikai demokrātijas nometnē vaidēja, ka atradušies cilvēki, kas varēja uzdrošināties neļaut sev tik vienkārši sadauzīt pauri, bet demokrātiskā republikā iedrošinājās stāties pretī brutālam uzbrukumam nevis ar pacifistiskām dziesmām, bet gan ar dūrēm un nūjām.

Buržuāziskā prese visumā izturējās nožēlojami un zemiski, kā vienmēr. Tikai nedaudzi godīgi laikraksti apsveica, ka vismaz vienā vietā marksistiskajiem lielceļa laupītājiem tika darīts gals.