Mana Cīņa

Bet Koburgā daļai marksistu apmānīto strādnieku tā bija derīga mācība. Sadursmē ar nacionālsociālistiskajiem strādniekiem sarkanajiem nācās atzīt, ka mūsu strādnieki cīnās par noteiktu ideālu. Pieredze liecina, ka tā cīnās tikai par kaut ko cēlu un dārgu.

Katrā ziņā vislielāko labumu guva pašas triecienvienības. Tagad to skaits ļoti strauji pieauga. 1923. gada 27. janvāri atklāja mūsu partijas kongresu. Karoga iesvētīšanā jau varēja piedalīties ap sešiem tūkstošiem vīru. Turklāt pirmās simt vīru vienības bija ietērptas pilnīgi jaunā formā.

Pieredze Koburgā pierādīja, ka ir nepieciešams ieviest ne tikai vienotu triecienvienību formu, lai stiprinātu to cīņas garu, bet arī. lai novērstu trieciennieku sajaukšanu un savstarpēju neatpazīšanu. Līdz šim vīri nēsāja tikai rokas apsēju, nu tam pievienojās arī vējjaka un pazīstamā cepure.

Koburgas pieredzei bija nozīme arī tajā ziņā, ka tagad mēs uzsākām plānveidīgi visās vietās, kur sarkanais terors daudzus gadus bija kavējis noturēt jebkādu citādi domātāju sapulci, teroristus salauzt un atjaunot sapulču brīvību. Kopš šī brīža tādās vietās nemitīgi tika pulcināti nacionālsociālistiskie bataljoni, un tā pakāpeniski Bavārijā kapitulēja viens sarkano cietoksnis pēc otra. Triecienvienības arvien vairāk izprata savu uzdevumu un lomu cīņā par jaunas vācu valsts izveidošanu.

Šī loģiskā attīstība turpinājās līdz 1923. gada martam. Tad atgadījās notikums, kas mani piespieda novirzīt kustību no līdzšinējā ceļa un veikt tajā pārkārtojumus.

3. 1923. gada pirmajos mēnešos franči okupēja Rūras apgabalu. Tas nopietni ietekmēja triecienvienību turpmāko attīstību.

Arī tagad vēl nav iespējams un arī nav nācijas interesēs runāt vai rakstīt par to visā atklātībā. Varu pateikt tikai tik daudz, ka šis temats jau ir skarts publiskās sarunās un sabiedrība par to zina.

Rūras apgabala ieņemšana nenāca negaidīta. Mums bija pamatota cerība, ka nu beidzot gļēvā atvairīšanās politika tiek izbeigta un aizsardzības savienībām būs jāpilda pavisam atbildīgs uzdevums. Arī triecienvienībām, kuru rindās jau bija daudzi tūkstoši jaunu spēcīgu vīru, bija jāpilda nacionālais pienākums. 1923. gada pavasarī un vasarā šīs vienības tika pārveidotas par militāru cīņas organizāciju. Par mūsu kustības turpmāko attīstību 1923. gadā lielākoties jāpateicas tieši šai organizācijai.

1923. gada notikumus lielos vilcienos jau iztirzāju citā vietā. Šeit gribu tikai atzīmēt to, ka tie nosacījumi, kuru dēļ reorganizējām triecienvienības, neattaisnojās. Ja aktīva pretošanās Francijai nenotika, tad var teikt, ka reorganizācija bija kaitīga.

1923. gada nobeigums, lai arī cik briesmīgs tas pirmajā acumirklī liktos, apskatot to no augstāka skatu punkta, bija gandrīz nepieciešams. Vācijas valdība gāja nekonkrētu ceļu, uz kura mēs novirzījām savas triecienvienības. Tagad ar vienu sitienu tika pabeigta triecienvienības reorganizācija, kura no mūsu partijas viedokļa, ka jau teicu, bija kaitīga.

1925. gadā jaundibinātajai NSVSP nu atkal jānoformē, jāizveido un jāorganizē savas triecienvienības pēc jau agrāk minētajiem principiem. Līdz ar to kustībai jāatgriežas pie sākotnēji veselajiem uzskatiem un par savu augstāko uzdevumu jāuzskata triecienvienības kā šīs kustības pasaules uzskata aizstāvēšanas un stiprināšanas instruments.

Nacionālsociālistiskā kustība nedrīkst paciest nedz to, ka triecienvie­nības kļūst par aizsardzības savienību paveidiem, nedz arī to, ka tās no­laižas līdz slepenu organizāciju līmenim. Triecienvienības jāizveido par nacionālsociālistiskās un līdz ar to dziļi tautiskās idejas simttūkstošu vīru gvardi.

10. nodaļa: Federālisms kā maska

Jaunā partija 1919. gada ziemā, un vēl vairāk 1920. gada pavasarī un vasarā, bija spiesta pieņemt noteiktu nostāju jautājumā, kuram bija liela nozīme kara laikā. Jau pievērsu lasītāju uzmanību angļu un franču mēģinājumiem saasināt Vācijas ziemeļu un dienvidu pretrunas. Tādi bija sistemātiskie mēģinājumi piedēvēt Prūsijai vienīgā kara sākšanas vaininieka lomu jau 1915. gada pavasari. Propaganda kulmināciju sasniedza 1916. gada beigās, un drīz vien tā sāka dot savus indīgos augļus. Nopietna valdības un armijas - jo sevišķi bavāriešu štāba - kļūda bija tā, ka savā aklumā un pašapziņā tie neveica nekādus pretdarbības pasākumus šai aģitācijai. Atsevišķi kungi pat bija tik aprobežoti, ka šo propagandu uzskatīja par vācu valsts centralizācijas tendenču ierobežošanas un federālisma veicināšanas faktoru. Par šo kļūdu mēs samaksājam tik dārgi, kā reti kad tas vēsturē gadās. Bija cilvēki, kas domāja, ka cietīs vienīgi Prūsija, bet īstenībā par šādu aģitāciju maksāja visa Vācija. Tā paātrināja gan mūsu sagrāvi, gan ari citu Vācijas impērijā ietilpstošo valstu krahu.

Gadījās tā, ka revolūcija vispirms uzvarēja pilsētā, kurā pret prūšiem mākslīgi uzkurinātais naids bija sevišķi liels. Tieši tur revolūcija uzvarēja. Tika gāzta visvecākā tradicionālā dinastija.