Mana Cīņa

Mēs jau zinām, ka ebreji, lai novirzītu tautas uzmanību no izveidotajām kara laika akciju sabiedrībām un no sevis, prata bavāru tautas masas noskaņot pret Prūsiju. Tomēr ari pēc revolūcijas uzvaras viņiem bija nepieciešams maskēt savu vēl desmitreiz plēsonīgāko laupīšanas pieeju. Un, lūk, ebrejiem atkal izdevās Vācijas tā saucamos "nacionālos" elementus uzrīdīt vienu otram: konservatīvi noskaņotos bavāriešus iesaistīja cīņā ar tāpat konservatīvi noskaņotajiem prūšiem. Viņi izmantoja savu iecienīto paņēmienu: turot savās rokās valsts vadīšanas grožus, bija viegli izraisīt jaunas, rupjas un netaktiskas provokācijas Prūsijā un kā atbildi panākt arvien lielāku ienaidu Bavārijā. Bet, ja bija vajadzīgs, to pašu darīja otrādi. Ienaids nekad netika virzīts pret pašiem ebrejiem, toties vienmēr un nemainīgi tas tika vērsts pret vācu brāļiem. Bavārieši aizmirsa, ka Berlīnē dzīvo 4 miljoni strādātāju, čaklu, radošā darbā aizņemtu darba cilvēku, bet atcerējās tikai to, ka Berlīnē ir pūstošais un izvirtušais Rietumu kvartāls. Tāpēc bavāriešu ienaids vērsās nevis pret šo vienu kvartālu, bet pret visu "prūšu" pilsētu.

Bieži vien tieši varēja krist izmisumā.

Vēl tagad jūs varat vai uz katra soļa sadurties ar šo pašu ebreju veiklību. Vienmēr un nemainīgi viņi cenšas sabiedrības uzmanību novirzīt no sevis uz pilnīgi citu pusi.

Par plānveidīgu antisemītisku darbību 1918. gadā vēl nevarēja būt runas. Vēl tagad atceros, ar kādiem šķēršļiem bija jāsaskaras, tikai izsakot pirmo vārdu "ebrejs". Uzreiz sākās muļķīgākie izkliedzieni vai arī auditorija vēl citādāk tam izrādīja neatlaidīgu pretošanos. Pirmie mēģinājumi parādīt sabiedriskajai domai īsto ienaidnieku nedeva gandrīz nekādu panākumu. Tikai lēnām un pakāpeniski lieta sāka pieņemt labāku virzību. Toreizējās antisemītiskās savienības "Schutz und Trutzbund" (aizsardzības un uzbrukuma savienība) organizatoriskie pamati bija nepareizi. Taču tolaik tieši šī organizācija ebreju jautājumu izvirzīja plašākām masām. 1918. - 1919. gada ziemā varēja konstatēt, ka antisemītiskā kustība sāk iesakņoties. Pēc kāda laika mūsu nacionālsociālistiskā kustība cīnījās pret ebrejiem jau daudz plašākā mērogā. Mēs panācām, ka antisemītisms kļuva par plašu tautas kustību pretstatā līdzšinējām, kad šīm problēmām pievērsās tikai ierobežotas lielās un sīkās buržuāzijas aprindas.

Taču līdzko izdevās antisemītismu uzpotēt tiešām plašiem vācu tautas slāņiem, tā arī ebreji uzsāka savus pretgājienus. Vispirms viņi izmantoja savus iemīļotos līdzekļus. Ar pasakainu ātrumu ebreji izmanījās pašā patriotiskajā nometnē izraisīt šķelšanos. Tika izprovocēta cīņa starp katoļiem un protestantiem. Toreizējā situācijā tas bija vienīgais paņēmiens, kā traucēt cīņas koncentrēšanu pret jūdaismu. Tie darboņi, kas priekšplānā izvirzīja minēto jautājumu, izdarīja lielu grēku. Šo ļaunumu novērst nebija vienkārši. Katrā ziņā ebreji panāca vēlamo mērķi: katoļi un protestanti cīnās vieni ar otriem, bet āriešu cilvēces un visas kristietības nāvīgākie ienaidnieki var apmierinājumā berzēt plaukstas un smieties savās bārdās.

Ebreji savulaik prata sabiedrisko domu nodarbināt ar cīņu starp federālismu un unitārismu. Kamēr šīs divas nometnes viena pret otru iznīcinoši karoja, ebreji tirgojās ar mūsu brīvību un pārdeva mūsu tēvzemi starptautiskajam kapitālam. Tā viņi rīkojas ari tagad: uzrīdījuši katoļus protestantiem un otrādi, paši veic savus "darbiņus", tajā pašā laikā cenšoties saindēt katolisko un protestantisko nometņu apziņu.

Atcerieties kaut vai to kaitējumu, ko nodara ebreji, laupot nācijas asiņu tīrību. Atcerieties, ka mūsu rase no šīs asiņu netīrības sekām atbrīvoties varēs tikai gadsimtos, ja vispār mēs būsim kādreiz spējīgi pārvarēt šo ļaunumu. Vēl atcerieties, ka šī sistemātiskā mūsu rases bojāšana iznīcina pēdējās vācu tautas āriskās vērtības. Vai gan nav skaidrs, ka mēs visi arvien vairāk un vairāk zaudējam nācijas kā kultūrnesējas īpašības. Vai gan nav skaidrs, ka vismaz lielajās pilsētās mēs strauji virzāmies uz tādu stāvokli, kādā jau atrodas Itālijas dienvidi. Simtiem tūkstošu mūsu tautiešu iet bojā asins saindēšanas dēļ, bet mēs tam it kā akli paejam garām.

Šo nelietīgo darbu ebreji veic pilnīgi plānveidīgi. Šie melnmatainie parazīti pilnīgi apzināti pazudina mūsu nepieredzējušās jaunās, gaišmatainās meitenes. Tāpēc mēs zaudējam tādas vērtības, kuras vairs neatjaunosim. Nu un ko? Gan katoliskā, gan protestantiskā pasaule, - jā, mēs to apgalvojam, - katoliskās un protestantiskās nometnes pilnīgi vienaldzīgi izturas pret šiem ebreju noziegumiem un pat nepamana, ka šie tautu parazīti noziedzīgi iznīcina pašas vērtīgākās, pašas cēlākās dieva dāvanas uz zemes. Cilvēces likteņus neizšķirs tas, vai katoļi uzvarēs protestantus, vai protestanti - katoļus, bet gan tas, vai uz mūsu zemes saglabāsies āriskā cilvēce, vai tā izmirs.