Mana Cīņa

1919., 1920. un 1921. gadā un arī vēlāk ebreji izvērsa ļoti veiklu propagandu, uzkurinot cīņu federālistu un unitāristu starpā. Nacionālsociālistiskās kustības attieksme pret to ķīviņiem, protams, bija negatīva. Taču šīs problēmas būtības dēļ mums nācās ieņemt noteiktu pozīciju. Vai Vācijai ir jākļūst par federatīvo valstu savienību, vai arī par vienotu centralizētu valsti; ko ir jāsaprot ar vienu vai otru variantu? Manuprāt, tieši otrs jautājums ir nozīmīgākais, jo atbilde uz to izskaidro problēmu un ļauj nolīdzināt šīs alternatīvas radītos asumus. Kas ir federatīva valsts?

Ar federatīvu valsti mēs saprotam pilnīgi brīvprātīgi izveidotu suverēnu valstu savienību, t.i., tādu, kura sastāv no tādām suverēnām valstīm, kas daļu savu tiesību piešķir federālajai valstij. Praksē šis teorētiskais formulējums neatbilst realitātei nevienā pasaules savienotajā valstī. Vismazāk šī formula atbilst tam, ko redzam ASV. Par sākotnējo Ziemeļamerikas savienībā iekļauto štatu suverenitāti nenākas pat runāt: daudzi no tiem izveidojās tikai vēlāk, to robežas bieži tika noteiktas ar vienkāršu spalvas vilcienu. Šiem štatiem nekad nebija un arī nevarēja būt nekāda sevišķa suverenitāte.

Augstāk minētais formulējums nav piemērojams Vācijai, kaut gan tieši šeit vispirms izveidojās atsevišķas valstis un tikai pēc tam - federācija. Taču jāievēro, ka vāciešu impērija neizveidojās uz brīvprātības, bet gan uz Prūsijas hegemonijas pamatiem. Pat tīri teorētiski vācu valstis būtiski atšķīrās viena no otras tā, ka no šī viedokļa tās nevar salīdzināt ar Amerikas savienību. Valstu izmēri, spēki un tātad arī ieguldījums federācijā bija ļoti atšķirīgs. Dzīvē daudzu šo mazo valstu suverenitāte jau sen vairs nepastāvēja, tā tikai pierādot to mānīgo patstāvību.

Mēs šeit neizsekosim atsevišķu valstu rašanās vēsturi. Norādīsim tikai, ka to robežas gandrīz nekad nesakrita ar cilšu teritoriju robežām. Valstu rašanos noteica tīri politiski faktori, un to saknes meklējamas Vācijas bezspēcības laikmetā, kuras cēlonis un sekas bija tās sašķeltība. To visu tad arī ievēroja vecā Konstitūcija (vismaz daļēji), kad noteica, piemēram, dažādām valstīm atšķirīgu balsu skaitu savienības padomē, ņemot vērā to lielumu un lomu vienotas valsts izveidē. Veidojot vienotu valsti, atsevišķās valstis ne vienmēr bija saglabājušas savu suverenitāti, daļu to tiesību Prūsija bija ar spēku piesavinājusi. Bismarks, protams, nevadījās pēc principa, ka valstiņām jāatņem pēc iespējas vairāk tiesību federatīvās valsts labā. Viņš pieprasīja tikai to, bez kā tā nevarēja iztikt, ievērojot arī šo valstu ieradumus un tradīcijas. Tas jau no paša sākuma radīja patiesu mīlestību uz federatīvo valsti un gatavību strādāt tās labā. Bismarks neuzskatīja par iespējamu tūlīt un līdz galam salauzt atsevišķu valstu pretestību, cerot, ka laiks un dabiskā attīstība veiks pārējo. Tālākā attīstībā pieauga federatīvās valsts suverenitāte uz atsevišķo daļu rēķina, tām saplūstot.

Monarhistiskajai valdībai krītot, attīstība paātrinājās, jo samazinājās atsevišķo valstu nozīme. Tās pašas sāka apvienoties un ieplūst lielākajās. Tas pierāda, cik nereāla īstenībā bija šo mazo valstu suverenitāte, cik zemu to vērtēja arī paši šo valstu pilsoņi.

Tādā veidā monarhistisko pārvaldes formu un pašu monarhu krišana deva spēcīgu triecienu valsts federatīvajam raksturam; bet vēl lielāku triecienu tam deva tā saucamais "miera līgums" un saistības, kas mums no tā izrietēja.

Līdz karam atsevišķām vācu valstīm bija zināma finansiālā suverenitāte. Tomēr ir skaidrs, ka tad, kad Vācija zaudēja karu un bija spiesta uzņemties saskaņā ar miera līgumu gigantiskas finansiālas saistības, kuras nekādi nevarēja segt ar atsevišķu valstu iemaksām, nekāda šo valstu finansiāla patstāvība vairs nebija iespējama. Turpmākais pasākums bija pasta un dzelzceļu pāreja vienotās valdības rokās. Tās orgāni, pildot "miera" līgumu, bija spiesti koncentrēt arvien jaunas vērtības, bez kurām Versaļas līguma prasības nebūtu izpildāmas.

Formas, kādās notika atsevišķu valstu suverēno tiesību pāreja federatīvās valsts rokās reizēm bija tiešām mežonīgas, taču pats process bija loģiski nepieciešams. Vaina par to gulstas uz tām partijām un darboņiem, kuri savulaik nepielika visus spēkus, lai Vācija uzvarētu karā. Vēsture atriebās; reti kad sods tik ātri seko noziegumam.