Mana Cīņa

Un šajā situācijā katoliskās un protestantiskās nometnes neprot apvienoties cīņai pret cilvēces ienaidniekiem, tā vietā domājot vienīgi par to, kā vienai otru iznīcināt. Mēs uzskatām, ka tieši īsteno patriotu svētākais pienākums ir rūpēties, lai abu nometņu ticīgie izbeigtu vienīgi pieminēt dieva vārdu, bet sāktu ari reāli pildīt dieva gribu, nepieļaujot tā darbu apkaunošanu.

Vai gan dieva griba nav izveidojusi cilvēku pēc tā ģīmja un līdzības? Kas jauc dieva darbus, tas uzstājas pret dieva gribu. Tāpēc mēs ari sakām: lai katrs paliek pie savas ticības, taču lai katrs uzskata par savu pirmo pienākumu cīnīties pret tiem, kas par savas dzīves uzdevumu uzskata citu ticības iedragāšanu. Katolis nedrīkst apvainot protestanta reliģiskās jūtas un otrādi. Arī bez tā Vācijā jau pastāv reliģiskā šķelšanās. Ja mēs nepanāksim uz reliģiskā pamata notiekošās cīņas pārtraukšanu, tad galu galā starp katoļu un protestantu nometnēm var izraisīties iznīcinošs karš. Stāvokli mūsu valstī šajā jautājumā nevar pat salīdzināt arto, kāds tas ir Francijā, Spānijā vai Itālijā. Sajās trijās valstīs viegli iedomāties cīņu starp reliģiskiem novirzieniem, kas tomēr nedraud ar franču, spāņu vai itāļu tautu sabrukumu. Pavisam savādāk tas ir Vācijā. Pie mums kādam no novirzieniem noteikti pievienotos protestanti. Līdz ar to pati kampaņa vairs nebūtu vienkārši pašu katoļu protests pret savas augstākās vadības politiskajām pārmērībām, bet gan nozīmētu protestantu uzbrukumu katoļiem.

Vienas ticības cilvēku savstarpējie konflikti tiek uztverti savādāk nekā citas ticības cilvēku uzbrukumi pirmajiem. Cilvēki varbūt labvēlīgi uztvertu kritiku un labotu kļūdas, ja tā nāktu no tās pašas ticības cilvēkiem. Pilnīgi pretējs rezultāts būtu, ja kritika nāktu no citas ticības piekritējiem. Tur nepalīdzēs arī atsaukšanās uz nacionālo vienotību. Katrā ziņā pēdējo nevar nostiprināt, veicinot karu starp katoļiem un protestantiem. Tikai abpusēja piekāpšanās un lojalitāte var veicināt nācijas vienotību un lielumu.

Pilnīgi atklāti paziņoju, ka cilvēkos, kuri mūsu kustību mēģina ievilkt reliģiskos strīdos, saskatu vēl ļaunākus tautas ienaidniekus pat par internacionāli   noskaņotajiem   komunistiem.   Šos   pēdējos nacionāl-sociālistiskā kustība savulaik pratīs atgriezt uz pareizā ceļa. Noziedzīgāk par visiem rīkojas tie, kas, atrodoties mūsu rindās, cenšas kustību novirzīt no pareizā ceļa, traucē tai pildīt savu misiju. Tādi cilvēki cīnās par ebreju interesēm, - vienalga, vai to viņi dara apzināti vai neapzināti. Jo tikai ebreji ir ieinteresēti iegrūst mūsu kustību asiņainās reliģiskās sadursmēs, pie tam tieši tajā momentā, kad mēs sākam kļūt bīstami jūdaismam.

Fakti runā paši par sevi. Tā kungi, kuri 1924. gadā "atklāja", ka tautiskuma kustības galvenā misija ir cīņa pret atsevišķiem reliģijas novirzieniem, tos, protams, nelikvidēja, bet gan patriotiskajā kustībā radīja šķelšanos. Neticu, ka kāds pašreizējais nenobriedušais cilvēka prāts no patriotiskās kustības nometnes spēs paveikt vairāk kā Bismarks. Uzskatu, ka cilvēkus, kuri nodarbojas ar šāda virziena propagandu, ir nekavējoties jāizslēdz no mūsu kustības. Līdz 1923. gada rudenim tas mums arī izdevās. Protestanti un katoļi draudzīgi strādāja mūsu kustībā bez konfliktiem. Gluži pretēji, kopīgā varonīgā cīņa vienotā frontē pret āriešu cilvēces ārdītājiem, iemācīja tos vairāk cienīt vieniem otrus. Tieši tajā laikā mūsu kustība sekmīgi veica izšķirošu cīņu pret centra partiju, tikai un vienīgi balstoties uz politiskiem, ekonomiskiem, rasu un nacionāliem motīviem. Panākumi liecina par mūsu viedokļa pareizību, bet nevis par to viedokli, kura aizstāvji pašreiz cenšas izdomāt "labāku" taktiku.

Pēdējā gada laikā lieta ir aizgājusi pat tik tālu, ka daži "tautiskuma" kustības piekritēji reliģisko strīdiņu aizrautībā pat nepamana, ka marksistiskie ateistiskie laikraksti tīši veicina šos strīdus, minot abām pusēm dažādus muļķīgus argumentus, piespēlējot attiecīgus advokātus utt.

Tieši Vācijai šie strīdi draud ar nāvīgām briesmām. Vēsture ir pierādījusi, ka vācieši vairāk nekā jebkura cita tauta ir spējīgi asiņaini karot kaut kādu nebūt fantomu vārdā. Ne vienu reizi vien mūsu tauta, pateicoties tam, ir novērsusies no patiešām nozīmīgām, tās likteni noteicējām problēmām. Kamēr mēs nodarbojāmies ar reliģiskiem strīdiņiem, pasaule sadalīja savā starpā brīvās teritorijas. Kamēr mēs pašreiz vēl strīdamies par reliģiskām problēmām, ebreju kungi pastiprināti ārda mūsu eksistences rasiskos pamatus, līdz ar to uz visiem laikiem pazudinot mūsu tautu.

* * *