Mana Cīņa

Šīs preses literāro ievirzi es tagad skatīju pavisam citā gaismā. Tās cildenais tonis, atbildot uz uzbrukumiem vai šo uzbrukumu noklusēšana vispār tagad man atklājās kā vienlīdz gudrs un zemisks triks. Apgarotās teātra kritikas vienmēr bija veltītas ebreju autoriem, bet noliegums netrāpīja nevienu citu kā vāciešus. Sīkie dūrieni Vilhelmam II bija kļuvuši par tādu pat sistēmu kā īpaša franču kultūras un civilizācijas izcelšana. Literārās noveles bezgaumīgums saturiski tika izkopts līdz nepieklājīgumam, kā arī valodā bija saklausāmas svešas tautas skaņas. Visa šīs preses jēga bija vāciskajam ļoti kaitīga, un tas tika darīts pilnīgi apzināti.

Kas bija ieinteresēts šādā rīcībā?

Vai tas viss bija tikai sagadīšanās?

Mani pamazām pārņēma nedrošība.

Manus secinājumus paātrināja virkne citu gadījumu, kas parādīja kā lielākā daļa ebreju uztver, demonstrē un pierāda darbos savus tikumus un morāli. Un atkal tās bija Vīnes ielas, kas sniedza patiesi briesmīgas un uzskatāmas mācību stundas. Piemēram, ebreju attieksmi pret prostitūciju un vēl jo vairāk pret tirdzniecību ar meitenēm Vīnē varēja novērot labāk nekā jebkurā citā Rietumeiropas pilsētā. Izņēmums varēja būt vienīgi Dienvidfrancijas ostas. Vakaros, pastaigājoties pa Vīnes ielām, gribot negribot uz katra soļa nācās būt notikumu lieciniekam, kas lielākajai daļai vācu tautas bija pilnīgi nezināmi līdz pat pasaules karam, kad cīnītāji Austrumu frontē redzēja vai, pareizāk sakot, bija spiesti redzēt kaut ko līdzīgu. Kad es pirmo reizi ieraudzīju ebreju tikpat aukstu kā nekaunīgi tirdzniecisku, - šo lielpilsētas atkritumu izvirtības rūpala diriģentu, - pa manu muguru sāka skraidīt aukstas skudriņas.

Tad manī uzliesmoja arī sašutums.

Tagad es vairs necentos izvairīties no ebreju jautājuma apspriešanas. Nē, es pats vēlējos to apspriest. Tagad es zināju, ka ebreju ietekme ir sastopama jebkurā kultūras un mākslas dzīves jomā. Taču bija arī gadījumi, kad es pēkšņi saskāros ar ebreju tādā vietā, kur to vismazāk varēja gaidīt.

Kad es redzēju, ka arī sociāldemokrātijas vadoņi ir ebreji, man nokrita kā zvīņas no acīm. Līdz ar to bija beigusies ilga un smaga dvēseles cīņa.

Jau ikdienas saskarsmē ar biedriem jaunceltnē mani bieži izbrīnīja tas hameleonisms, ar kādu viņi par vienu un to pašu lietu izteica pilnīgi pretējas domas. Dažreiz šīs pārmaiņas notika dažu dienu, dažreiz pat pāris stundu laikā. Man bija grūti saprast, kā gan cilvēki, kas, divatā runājot, izsaka pietiekami saprātīgus uzskatus, var pēkšņi zaudēt savu pārliecību un nonākt masu varā. Es kritu izmisumā. Bija reizes, kad pēc vairāku stundu runāšanas man likās, ka tagad nu gan es beidzot esmu salauzis šo ledu vai arī izskaidrojis kādu acīmredzamu muļķību. Pats no sirds par to priecājos. Taču, diemžēl, man bija jāatzīst, ka nākamajā dienā visu vajadzēja sākt no gala. Tātad visa runāšana bija veltīga. Tāpat kā vēzeklis vienmēr no jauna nonāk savā sākumpunktā, arī ebreji vienmēr atgriezās pie saviem muļķīgākajiem uzskatiem.

Es varēju saprast šādas lietas: viņi nav apmierināti ar savu likteni; viņi to nolād par to, ka tas bieži vien ir tik nežēlīgs; viņi ienīst uzņēmējus, kurus uzskata par bezsirdīgiem vaininiekiem savā liktenī; viņi lamā varas iestādes, kuras, viņuprāt, necenšas saprast un uzlabot viņu likteni; viņi rīko demonstrācijas pret pārtikas produktu cenu paaugstinā­šanos un iziet ar savām prasībām ielās. Taču man palika pilnīgi nesaprotams, kāpēc viņus ir pārņēmis tik bezgalīgs naids pret savu nacionālo piederību un savas tautas diženumu, kāpēc viņi piemēslo savas zemes vēsturi un ceļ neslavu tās dižākajiem pārstāvjiem.

Šī cīņa pret savu būtību, pret savu ligzdu, savu dzimteni ir gan bezjēdzīga, gan arī neaptverama. Tas viss bija pretdabīgi.

No šī lāsta viņus varēja izārstēt tikai uz pāris dienām, dažreiz uz pāris nedēļām. Pēc kāda laika, satiekot šādu ebreju, atkal bija skaidrs, ka viņš kļuvis tāds pat kā agrāk.

Viņš atkal bija nonācis šo nedabīgo jūtu varā.

* * *

Pakāpeniski es pārliecinājos, ka sociāldemokrātiskā prese lielākoties atrodas ebreju rokās. Es nepievērsu tam īpašu uzmanību, jo arī citos laikrakstos stāvoklis bija tāds pats. Tikai viena lieta gan bija uzkrītoša: nevienu no tiem laikrakstiem, kuros toni noteica ebreji, nevarēja saukt par īsti nacionālu tādā nozīmē, kādā es jau no bērnības biju radis saprast nacionālismu.

Es pārvarēju sevi un sāku sistemātiski lasīt šos marksistiskos preses ražojumus; mana nepatika bezgalīgi palielinājās. Es mēģināju arī iepazīt tuvāk šos koncentrēto nelietību fabrikantus.

Sākot ar laikraksta izdevēju, visi kā viens bija ebreji.