Mana Cīņa

Es pārskatīju tās sociāldemokrātiskās brošūras, kas man bija piee­jamas, un sameklēju to autoru vārdus; tie bija ebreji. Es ielāgoju gandrīz visus vadoņu vārdus; arī tie lielākoties piederēja pie "izredzētās tautas". Vienalga, vai runa bija par valsts padomes pārstāvjiem, arodbiedrību sekretāriem, organizāciju priekšsēžiem vai aģitatoriem ielās, vienmēr es redzēju to pašu baiso skatu. Tādi vārdi kā Austerlica, Dāvids, Adlers utt. man paliks atmiņā uz mūžu. Viens gan man tagad kļuva skaidrs: tās partijas, ar kuras zemākajiem pārstāvjiem man jau mēnešiem ilgi bija jāizcīna vissīvākās cīņas, vadība gandrīz bez izņēmuma atradās svešas tautas rokās. To, ka ebrejs nav vācietis, es, paldies Dievam, sapratu uz visiem laikiem.

Taču tikai tagad es pilnībā iepazinu šo mūsu tautas pavedēju.

Nodzīvojot tikai gadu Vīnē, manī nostiprinājās pārliecība, ka neviens strādnieks nav tik iecietīgs, lai to nevarētu pievērst dziļākām zināšanām un lietu izskaidrojumam. Pamazām es biju kļuvis par pašu strādnieku mācības pazinēju un to izmantoju kā ieroci cīņā par savu iekšējo pārliecību.

Tagad gandrīz vienmēr panākumi bija manā pusē.

Masas varēja glābt, lai gan bija nepieciešams daudz laika un pacietības.

Taču ne vienreiz man neizdevās pārmainīt kāda ebreja uzskatus.

Es toreiz vēl biju pietiekami bērnišķīgs un nedomāju, ka varu viņus pārliecināt par šīs mācības ārprātu. Runājot mazos pulciņos, mana mēle kļuva stīva un rīkle sausa; man šķita, ka vajadzētu izdoties pārliecināt viņus par marksistiskā vājprāta kaitīgumu. Taču es panācu tieši pretējo. Likās, ka, izskaidrojot sociāldemokrātisko teoriju un to īstenošanas iznīcinošo ietekmi, es tikai nostiprinu viņu apņēmību.

Jo vairāk es ar ebrejiem strīdējos, jo labāk iepazinu viņu dialektiku. Sākumā viņi domāja, ka talkā nāks pretinieka muļķība. Pēc tam, kad vairs nespēja rast izeju, viņi paši sāka izlikties par muļķiem. Ja arī tas nelīdzēja, tad viņi izlikās, ka nav pareizi sapratuši vai arī momentā sāka runāt par citiem tematiem. Kad es mēģināju konkrēto jautājumu pārrunāt no jauna, viņi sāka izvairīties un izlikties, ka nezina neko par to. Tikko es pieskāros šādam apustulim, es sajutu pie savām rokām medūzas pretīgos taustekļus, kas satver upuri, lai tūdaļ pati sakļautos kopā. Ja kāds no maniem sarunu biedriem tika sakauts tik nāvīgi, ka pārējo klātbūtnē nespēja vairs neko citu kā piekrist, tad es jau sāku ticēt, ka esmu ticis soli uz priekšu. Taču nākamā diena man sniedza milzīgu pārsteigumu. Ebrejs vairs nezināja neko par to, kas bija noticis vakar un turpināja melst tās pašas blēņas, it kā nekas nebūtu noticis. Ja viņam ar sašutumu tika atgādināta vakardienas saruna, viņš izlikās pārsteigts un neatcerējās neko citu kā to, ka vakar viņš ir nepārprotami pierādījis savu taisnību.

Bija reizes, kad es pēc tam stāvēju kā sastindzis.

Es nezināju, kas man jāapbrīno vairāk - viņu mēles veiklība vai melošanas māka.

Pamazām es sāku viņus ienīst.

Tam visam bija arī savs labums. Atkarībā no tā, kā man noskaidrojās sociāldemokrātijas ideoloģijas pārstāvji vai tās izplatītāji, palielinājās mana mīlestība uz savu tautu. Vai gan atrastos kāds, kas, redzēdams šo pavedinātāja velnišķīgo veiklību, spētu nolādēt nelaimīgo upuri? Taču pašam bija tik grūti tikt galā ar šīs rases ("dieser Rasse Herr") dialektisko melīgumu!

Es pats biju pārliecinājies, cik grūti tas ir attiecībā uz cilvēkiem, kuri melo uz katra soļa, pilnīgi noliedz katru pateikto vārdu, lai pēc dažām minūtēm atkal mainītu savas domas!

Nē! Jo vairāk es iepazinu ebreju, jo vairāk man vajadzēja piedot vienkāršam strādniekam.

Es vairs nevainoju strādniekus, bet vainoju gan tos, kas neapžēlojas par strādnieku, lai dotu viņam to, kas taisnīgi pienākas, gan arī tos, kas necenšas pienaglot pie kauna staba šos pavedinātājus un kaitniekus.

Ikdienas pieredze mani rosināja izstudēt marksistiskās mācības avotus. Šīs mācības ietekme man bija skaidra, tās panākumi bija redzami katru dienu. Arī šo panākumu sekas nebija grūti prognozēt - vajadzēja tikai nedaudz fantāzijas. Man tikai vēl nebija skaidrs, vai šīs mācības izgudro­tāji paši saprata, kādi būs viņu darba augļi. Nebija saprotams, vai viņi redzēja savas darbības nenovēršamās sekas, vai arī paši bija kļuvuši par savu maldu upuriem. Toreiz man likās iespējami abi varianti.

Pirmajā gadījumā katra domātāja cilvēka pienākums būtu doties uz šīs nelaimīgās kustības nometni, lai mēģinātu novērst vislielāko ļaunumu, ko tā var nodarīt. Otrajā gadījumā šīs tautas slimības tiešajiem vaininiekiem jābūt īstiem "elles izdzimumiem" (Teufel), jo tikai briesmoņa smadzenēs varēja rasties tādas organizācijas konkrēts plāns, kuras darbības galarezultāts var būt cilvēces kultūras sabrukums un pasaules bojāeja.

Šajā, otrajā gadījumā glābt varēja tikai cīņa ar visiem ieročiem, kādus pazīst cilvēka gars, prāts un griba neatkarīgi no tā, uz kuru pusi liktenis nosvērs uzvaras svaru kausu.