Mana Cīņa

Viņš vienmēr bija radis dzīvot lielā valstī un nekad nebija zaudējis spēju apzināties no šī fakta izrietošos uzdevumus. Viņš šajā valstī bija vienīgais, kas domāja ne tikai savas nacionālās provinces, bet ari visas valsts ietvaros. Pat tajā brīdī, kad viņu liktenis draudēja atraut no kopējās tēvzemes, viņš vēl arvien turpināja domāt un cīnīties par to, lai vācu tautai saglabātu pozīcijas, kuras viņa senči bija iekarojuši smagā cīņā. Bez tam nevajag aizmirst arī to, ka viņa spēki bija sašķelti: Austrijas vāciešu labākā daļa savā sirdī un domās nekad nezaudēja saikni ar kopējo dzimteni, un tikai daļa Austrijas vāciešu sevi pilnīgi pieskaitīja Austrijai kā dzimtenei.

Austrijas vāciešu vispārīgais redzesloks vienmēr ir bijis relatīvi plašs. Viņu ekonomiskās attiecības bieži vien aptvēra gandrīz visu daudznacionālo impēriju. Gandrīz visi patiešām lielie uzņēmumi atradās vāciešu rokās. Visu vadošo tehniķu un ierēdņu personālu lielākoties sastādīja vācieši. Viņu rokās bija arī ārējā tirdzniecība, jo ebreji nebija to paspējuši aptvert, lai gan tirgošanās ir viņu iedzimtā stihija. Arī politiskajā ziņā tikai vācieši apvienoja visu impēriju. Jau karadienesta laikā vācu jaunatne tika izsūtīta uz visām valsts daļām. Tiesa gan, Austrijas vāciešu rekrūši nonāca vācu pulkā, taču šo pulku varēja nosūtīt gan uz Hercogovinu, gan Galīciju; to izvietošanas vieta nebūt nebija tikai Vīne. Virsnieku korpuss vēl arvien sastāvēja gandrīz vienīgi no vāciešiem, bet augstākā ierēdniecība — lielākoties no tiem. Arī mākslu un zinātni galvenokārt pārstāvēja vācieši. Ja neņem vērā haltūru jaunākās "mākslas" jomā, uz ko bija spējīga pat tāda tauta kā nēģeri, tad droši var apgalvot, ka toreiz Austrijā īstās mākslas radītāji bija tikai vācieši. Vīne visai Austroungārijai bija dzīvs un neizsīkstošs avots gan mūzikas, skulptūras, mākslas, gan arī arhitektūras jomā.

Un beidzot, — vācieši bija ari visas monarhijas ārpolitikas veidotāji, ja nerunājam par ļoti nelielo grupu ungāru.

Taču jebkurš mēģinājums saglabāt šo valsti bija veltīgs, jo trūka paša būtiskākā priekšnosacījuma. Austrijas nacionālajai valstij bija tikai viena iespēja pārvarēt atsevišķo nāciju centrbēdzes spēkus. Valsts bija jāveido un jāpārvalda vai nu viscentralizētākajā veidā, vai ari tā nevarēja pastāvēt vispār.

Atsevišķos apgaismības brīžos šo stāvokli izprata ari "pašas augstākās" sfēras. Bet jau pēc īsa brīža tas tika aizmirsts, vai arī praktiskā īstenošana dzīvē tika atlikta ar šo pārveidošanu saistīto grūtību dēļ. Jebkurai domai par valsts būvēšanu uz vairāk vai mazāk federatīviem pamatiem neizbēgami bija jācieš sakāve, jo trūka tāda valsts kodola, kuram būtu pāri visam stāvoša nozīme. Šeit vēl jānorāda, ka Austrijas valsts iekšējie priekšnosacījumi bija pavisam citādi nekā Bismarka laika Vācijas impērijai. Vācijā runa bija tikai par zināmu politisko tradīciju pārvarēšanu, jo kultūras ziņā kopējais pamats bija pastāvējis vienmēr.

Apstākļi Austrijā bija tieši pretēji.

Atsevišķām nācijām, ja neskaita ungārus, šeit pavisam trūka poli­tisko atmiņu par savu agrāko varenību. Jebkurā gadījumā šīs atmiņas varēja attiecināt tikai uz ļoti attālu pagātni, un laiks tās gandrīz pavisam bija jau izdzēsis. No otras puses, laikā, kad nacionālajam principam bija arvien lielāka nozīme, atsevišķās Austroungārijas monarhijas daļās sāka veidoties nacionālistiskie spēki, kuru darbību pārvarēt bija jo grūtāk tādēļ, ka Austroungārijā praktiski sāka veidoties nacionālās valstis. Bez tam šajās nacionālajās valstīs pārsvars bija nācijai, kas, būdama radniecīga atsevišķām Austrijas nacionālajām drumslām, tagad bija ieguvusi lielāku pievilkšanas spēku nekā Austrijas vācieši.

Tagad pat Vīne uz ilgāku laiku nevarēja šajā ziņā sacensties ar provinču galvaspilsētām.

Kopš tā laika, kad Budapešta kļuva par lielu centru, Vīnei pirmo reizi parādījās sāncense, kuras uzdevums bija nevis visas monarhijas, bet gan tikai vienas tās daļas nostiprināšana. Drīz vien šim piemēram sekoja Prāga, tad Lemberga, Laibaha utt. Kad šīs agrākās provinciālās pilsētas attīstījās un pārvērtās par atsevišķu provinču nacionālajiem centriem, līdz ar to notika arvien lielāka koncentrācija uz patstāvīgāku kultūras attīstību. Nacionāli politiskajiem centriem tagad bija dziļa garīgā bāze.

Tuvojās bridis, kad atsevišķu nāciju virzītājspēks kļuva spēcīgāks nekā visas monarhijas kopīgās intereses. Līdz ar to arī tika izšķirts Austrijas liktenis.

Kopš Jozefa II nāves ir ļoti skaidri redzama šāda attīstības gaita. Šīs attīstības ātrums bija atkarīgs no daudziem faktoriem. Viens no tiem bija ietverts pašā monarhijā. Citi faktori bija tās ārpolitikas rezultāts, kādu dažādā laikā īstenoja Austrija.