Mana Cīņa

Līdz 1921. gada vidum varēja iztikt tikai ar propagandas darbu. Tas mūsu kustībai bija pietiekami. Taču tā gada vasaras notikumi parādīja, ka pienācis laiks, kad jāsaskaņo organizācijas un propagandas panākumi; jāvērtē organizācijas loma tikpat nopietni, kā līdz šim propagandas loma.

Tajā laikā neliela tautisko fantastu grupele ar tā laika partijas priekšsēdētāja gādību mēģināja kustības organizatorisko vadību sagrābt savās rokās. Taču šī intriga cieta neveiksmi un partijas kopsapulcē kustības vadība vienbalsīgi tika uzticēta man. Vienlaikus tika pieņemti jaunie statūti, kas paredzēja pirmā priekšsēdētāja pilnīgu atbildību par kustību. Līdz ar to tika atcelti komiteju lēmumi un ieviesta darba dalīšanas sistēma, kas pilnīgi sevi attaisnoja.

Kopš 1921. gada pirmā augusta partijas iekšējās organizācijas vadību pārņēmu savās rokās. Manā pakļautībā pārnāca daudz izcilu darbinieku, par kuriem sīkāk pastāstīšu vēlāk.

Veidojot organizāciju, man nācās atteikties no virknes mūsu agrākās propagandas paradumu un iedibināt vairākus jaunus principus, kurus līdz šīm nezināja neviena partija. 1919. - 1920. gadā mūsu kustību vadīja komiteja, kuru, pamatojoties uz statūtiem, ievēlēja biedru kopsapulcēs. Komiteja sastāvēja no pirmā un otrā kasiera, pirmā un otrā sekretāra un no pirmā un otrā priekšsēdētāja. Tajā vēl ietilpa partijas kontrolieris, propagandas šefs un vairāki citi komitejas locekļi.

Lai arī cik tas būtu komiski, šī komiteja iemiesoja tieši to ļaunumu, pret kuru mūsu kustība gribēja konsekventi cīnīties, t.i., parlamentārismu. Šis princips, pats par sevi saprotams, tika īstenots ne tikai augstāk stāvošajās organizācijās, bet arī zemākajās, tajā skaitā apgabalos, novados, atsevišķu patstāvīgu valstu centrālajās organizācijās utt. Vārdu sakot, iznāca tāda pat sistēma, kuras jūgā Vācijā visi cietām un arī tagad vēl ciešam.

Man kļuva skaidrs, ka tādai kārtībai uz visiem laikiem ir jādara gals, ja vēlamies, lai partija varētu izpildīt savu lielo vēsturisko misiju, kuru traucē pašas partijas nepareiza organizatoriskā struktūra.

Mūsu komiteju sanāksmes, kurās protokolēja un balsoja, ievērojot vairākumu, patiešām atgādināja parlamentu miniatūrā. Te pilnīgi trūka jebkuras personiskās atbildības, tātad arī atbildības jūtu vispār. Šeit tāpat zēla bezatbildība un tāda pati neveiklā un nejēdzīgā kārtība kā lielajos valsts pārstāvniecības institūtos. Komitejās ievēlēja sekretārus, kasierus, kontrolierus, propagandas vadītājus un vēl diezin ko, bet pēc tam visi šie cilvēki par katru jautājumu pieņēma lēmumu balsojot. Tādējādi izrādījās, ka cilvēks, kam bija uzticēts propagandas darbs, balso par jautājumiem, kas saistīti ar finansēm; finansu vadītājs balso par organizatoriskās daļas jautājumiem; organizatoriskās daļas vadītājs balso par jautājumiem, kas attiecas uz sekretāriem utt. u.tml.