Mana Cīņa

12. nodaļa: Arodbiedrību jautājums

Kustības straujā augšana piespieda mūs 1922. gadā ieņemt noteiktu pozīciju tādā jautājumā, kas līdz pat šim laikam nav pilnīgi atrisināts.

Nemitīgi meklējām metodes, ar kurām varētu ātrāk un vieglāk iekarot tautas masu sirdis. Taču vienmēr saskārāmies ar iebildumu, ka tik ilgi, kamēr strādnieku profesionālo un ekonomisko interešu aizstāvēšanā noteicēji ir mums naidīgi cilvēki, strādnieki nekad pilnīgi nepiederēs mums. Tas tiešām tā arī ir. Valda uzskats, ka uzņēmumā nodarbinātais strādnieks vispār nevar eksistēt, ja nav arodbiedrības biedrs. Lieta nav tikai tajā faktā, ka arodbiedrības aizsargā viņa ekonomiskās intereses. Galvenais ir tas, ka strādnieku vispār ilgi neturēs uzņēmumā, ja viņš nebūs arodbiedrības biedrs. Strādnieku lielākā daļa jau ir arodbiedrību biedri. Cīņā par noteiktu darba algas līmeni arodbiedrības panāca tarifu līgumu noslēgšanu. Neapšaubāmi, ka cīņas iznākums nāca par labu strādniekiem. Taču pieklājīgs strādnieks vienmēr izjutīs sirdsapziņas pārmetumus, ja saņems daudz augstāku darba algu, kādu ir panākusi arodbiedrība, bet pats šajā cīņā nepiedalīsies. Par šiem tematiem runāt ar vidējiem buržuāziskiem uzņēmējiem ir veltīgi. Uzņēmēji nesaprot (vai arī negrib saprast) ne šī jautājuma materiālo, ne arī morālo pusi. Viņi ir pārliecināti par to, ka viņu ekonomiskās intereses it kā prasa, lai strādnieki nebūtu organizēti. Un tāpēc uzņēmēji nav spējīgi kaut cik objektīvi spriest par šiem jautājumiem. Lūk, tāpēc nākas griezties pie cilvēkiem, kuri nav ieinteresētās personas, un par kuriem nevar teikt, ka viņi aiz kokiem neredz mežu. Šie labas gribas cilvēki saprot to, no kā ir atkarīga mūsu dzīve tagad un nākotnē.

Darba pirmajā daļā jau pietiekami sīki apskatīju arodbiedrību nepieciešamību, to mērķus un nozīmi. Mans viedoklis ir tāds, ka līdz tam laikam, kamēr radikāli nemainīsies darba devēju un darba darītāju savstarpējās attiecības, strādniekiem neatliks nekas cits, kā pašiem - līdztiesīgiem kontrahentiem - aizstāvēt savas ekonomiskās intereses. Norādīju, ka šīs savstarpējās attiecības mainīsies vai nu valsts pasākumu, vai arī visu iedzīvotāju pāraudzināšanas rezultātā. Darba pirmajā daļā attīstīju domu, ka strādnieku ekonomisko interešu aizsardzība lietderīga sabiedrībai kopumā, jo tā novērš sociālo netaisnību, kas spēj nodarīt sabiedrībai milzīgu ļaunumu. Vispār paskaidroju, ka arodbiedrības ir nepieciešamas tik ilgi, kamēr starp uzņēmējiem ir cilvēki, kas ne tikai neapzinās savus sociālos pienākumus, bet arī neizprot visprimitīvākās cilvēku tiesības. Turklāt nonācu pie neizbēgama secinājuma, ka, ja strādniekiem ir vajadzīga pašaizsardzība, tad tā ir iespējama, tikai strādniekiem apvienojoties arodbiedrībās.

Šāds mans viedoklis nemainījās arī 1922. gada. Taču tagad vajadzēja precīzi formulēt mūsu attieksmi pret šo problēmu. Nevarējām vairs turpmāk aprobežoties tikai ar mūsu pārliecības deklarēšanu: vajadzēja no tās izdarīt praktiskus secinājumus.

Bija nepieciešamas atbildes uz šādiem jautājumiem.

1. Vai arodbiedrības ir nepieciešamas?

2. Vai Vācijas nacionālsociālistiskajai partijai vajadzēja pašai darboties arodbiedrību jomā, vai saviem biedriem dot iespēju jebkādā citā formā piedalīties arodbiedrībās?

3. Kādam jābūt nacionālsociālistisko arodbiedrību raksturam? Kādi ir mūsu uzdevumi un mērķi?

4. Kā mēs panāksim tādu arodbiedrību?

Pirmais jautājums, manuprāt, jau ir pietiekami izklāstīts. Pašreizējos apstākļos arodbiedrības ir pilnīgi nepieciešamas. Uzskatu, ka tās pieder pie vissvarīgākajiem visas nācijas ekonomiskās dzīves iestādījumiem. Tām ir liela nozīme ne tikai valsts sociāli politiskajā dzīvē, bet arī tautas nacionāli politiskajā dzīvē. Ja plašu tautas masu vajadzības, pateicoties pareizai arodbiedrību organizācijai, tiktu patiešām pilnīgi apmierinātas un tajā pašā laikā tauta ar arodbiedrību starpniecību tiktu atbilstoši audzināta, tad tas tikai pastiprinātu tautas spēkus tās nelokāmajā cīņā par eksistenci.

Arodbiedrības vispirms ir nepieciešamas kā mūsu ekonomiskā parlamenta un nākamo tiesībkameru pamatakmeņi.

Otro jautājumu var tikpat viegli atbildēt. Ja jau arodkustībai ir liela nozīme, tad nacionālsociālisti te nevar aprobežoties tikai ar teorētiskām atbildēm; viņiem jāieņem praktiska pozīcija, bet tieši kāda pozīcija, - uz to jau ir grūtāk atbildēt.