Mana Cīņa

Kad 1914. gada oktobrī pirmo reizi braucām pāri robežai, bijām nepacietības un entuziasma pārpilni. Tagad braucām klusēdami un aizkustinājuma pārņemti. Ikviens bija laimīgs, ka liktenis ir devis iespēju vēlreiz paskatīties uz dzimteni, kura tik smagi bija jāaizsargā ar savas dzīvības cenu. Mēs visi bijām tik aizkustināti, ka gandrīz kaunējāmies palūkoties viens otra acīs.

Mani ievietoja Bēlicas hospitālī netālu no Berlīnes. Tas gandrīz sakrita ar gadadienu, kad pirms diviem gadiem tika nosūtīts uz fronti.

Kādas pārmaiņas! Pēc Sommas frontes neizbrienamajiem dubļiem nokļūt tīrā gultā šajā brīnišķīgajā ēkā! Sākumā ir pat neērti gulties tādā gultā. Tikai pamazām sāku pierast pie šīs jaunās pasaules.

Diemžēl šī pasaule bija kļuvusi jauna arī citādā ziņā.

Šeit nebija tā gara, kāds vēl valdīja frontē. Te pirmo reizi dzirdēju to, par ko frontē nekas nebija zināms — slavas dziesmu mūsu gļēvulībai. Lai kā kareivji dusmojās, lai kā arī reizēm nelamājās, tam nebija nekā kopīga ar atteikšanos pildīt savu pienākumu, un nekādā ziņā ar gļēvulības slavināšanu. Nu nē! Frontē gļēvulis vēl arvien tika uzskatīts par gļēvuli. Tāpat kā agrāk gļēvulis izpelnījās vispārēju nicinājumu, bet īsta varonība tika uztverta ar patiesu apbrīnu. Te hospitālī valdīja gluži pretējs noskaņojums. Šeit vislielāko ievērību guva visnekautrīgākie meļi, kuri ar savu nožēlojamo daiļrunību izsmēja drosmīgā kareivja varonību un slavēja gļēvuļa vājo raksturu. Toni noteica daži nožēlojami zeļļi. Viens atklāti plātījās, ka tīšām savainojis roku uz dzeloņstieplēm, lai nokļūtu lazaretē. Neraugoties uz to, ka ievainojums bija tīrais sīkums, viņš slimnīcā bija jau ļoti ilgi, lai gan visiem bija zināms, ka Vācijā viņš ir nokļuvis negodīgā ceļā. Nelietis atklāti iztēloja sevi par augstākās drošsirdības paraugu un izskatīja savu "varoņdarbu" par daudz vērtīgāku dzimtenei nekā godīga kareivja varonīgā nāve frontē. Daudzi šajās runās klausījās klusēdami, daudzi atgāja sāņus. Taču bija ari tādi, kas atklāti izteica piekrišanu.

No šīm runām palika nelabi, bet musinātājs tā ari mierīgi palika lazaretē. Un ko tad vajadzēja darīt? Priekšniecība, protams, visu labi zināja, kas ir šis zellis. Tomēr nekas nenotika.

Kad atkal tiku uz kājām, atļāva aizbraukt uz Berlīni. Tur valdīja liels trūkums. Milzīgā pilsēta badojās. Neapmierinātība bija ārkārtīgi liela. Daudzos kareivju apmeklētajos krodziņos bija dzirdamas tādas pašas runas kā lazaretē. Radās iespaids, ka daži no netiešiem speciāli nāk uz kareivju pulcēšanās vietām, lai izplatītu savus uzskatus.

Minhenē stāvoklis bija vēl sliktāks.

Kad pēc izveseļošanās izrakstījos no lazaretes un devos uz savu rezerves bataljonu, vairs nepazinu savu pilsētu. Kur vien skaties — bēdas, neapmierinātība un lamas. Ari rezerves bataljonā stāvoklis bija zem katras kritikas. Sava ietekme bija ari tam, ka instruktori, virsnieki, kas ne reizi nebija bijuši frontē, ļoti rupji izturējās pret vecajiem kareivjiem un neprata ar tiem nodibināt kaut cik pieklājīgas attiecības. Kareivjiem frontiniekiem no ierakumiem bija zināmas īpatnības, kuras labi saprata frontes virsnieki, bet ar kurām negribēja samierināties rezerves daļu komandieri aizmugurē. Pret frontes virsnieku ari kareivjiem, protams, bija daudz godbijīgāka attieksme nekā pret aizmugures daļu komandieriem. Bet neatkarīgi no tā, vispārējais noskaņojums bija ļoti slikts. Slēpšanās aizmugurē tajā laikā jau skaitījās gudrības kalngals, bet uzticama izturība frontē — vā­juma un aprobežotības pazīme.

Kancelejās bija. iesēdušies ebreji. Gandrīz katrs rakstvedis bija ebrejs, gandrīz katrs ebrejs — rakstvedis. Varēju tikai nobrīnīties, cik daudz šīs izredzētās tautas pārstāvju ir aizmugures kancelejās un nevilšus salīdzināt, cik maz viņu bija frontē.

Vēl sliktāks stāvoklis bija ekonomikā. Šajā jomā ebreju tauta bija kļuvusi "neaizstājama". Zirneklis lēni sāka izsūkt tautas asinis. Viņi bija sagrābuši savās rokās visus tā saucamos militāros uzņēmumus un izveidojuši no tiem nesaudzīgas cīņas instrumentu pret mūsu brīvo nacionālo saimniecību.

Arvien skaļāk atskanēja balsis, kas uzsvēra neierobežotas centra­lizācijas nepieciešamību.

Tiešām, jau 1916. - 1917. gadā gandrīz visa ražošana atradās ebreju kapitāla kontrolē.

Un tajā pašā laikā pret ko tad vērsās tautas sašutums?

Toreiz ar šausmām pārliecinājos, ka tuvojas notikumi, kas nenovēršami novedīs pie katastrofas, ja vien pēdējā brīdī nepratīsim tos novērst.

Kamēr nāciju apzaga un žņaudza ebreji, masu naids tika virzīts pret "prūšiem".

Tāpat kā frontē, arī te augšas neuzsāka pilnīgi neko pret indīgo propagandu. It kā cilvēks pat nenojaustu, ka Prūsijas sabrukums nebūt nenozīmē Bavārijas uzplaukumu! It kā cilvēks nesaprastu, ka viss ir gluži otrādi — Prūsija krītot aizraus sev līdzi bezdibenī ari Bavāriju.