Mana Cīņa

Sākumā fronte uz to reaģēja ļoti maz. Kāda kareivjiem ir daļa par vispārējām vēlēšanu tiesībām? Vai par to cīnījāmies visus garos četrus gadus? Bandīti gribēja aplaupīt mūsu varoņus, ar atpakaļejošo datumu atņemot to mērķi, par ko viņi cīnījās un aizgāja kapā. Vai tad mūsu pulki Flandrijā devās nāvē ar lozungu "Lai dzīvo vispārējas un aizklātas vēlēšanas"? Nav tiesa, viņi devās nāvē ar saucienu "Deutschland über alles". Tā ir maza, bet ļoti būtiska atšķirība. Tie, kas tagad prasīja vispārējas un aizklātas vēlēšanas, līdz šim frontē vispār nebija rādījušies. Fronte politiskās partiju salašņas līdz šim nemaz nepazina. Ļoti maz bija parlamentāriešu, kas bija frontē tad, kad tur bija jebkurš kaut sevi mazliet cienošs vācietis, kas tikai varēja stāvēt uz kājām.

Lūk, tādēļ ari sākumā lielāko daļu frontinieku pilnīgi neietekmēja tādu kungu kā Eberts, Šeidemanis, Bārts, Lībknehts utt. izvirzītie "jaunie" kara mērķi. Fronte nesaprata, kādas aizmugures varoņiem vispār ir tiesības balstīties uz karaspēku, lai sagrābtu valstī varu.

Pozīcija bija skaidra no paša sākuma: no visas sirds ienīdu nožēlojamo tautas krāpnieku bandu, šo partijas neliešu baru. Man sen jau bija skaidrs, ka visiem neliešiem nebūt nerūp tautas labums, viņus interesē tikai pašu kabata. Redzēju, ka tagad viņi ir ar mieru upurēt visu tautu un viņus neatturēs nekas, lai pazudinātu Vāciju. Manās acīs viņi bija pelnījuši vienīgi karātavas. Atbalstīt viņu vēlmes nozīmēja upurēt darbaļaužu masas kabatzagļu interesēm. Viņu vēlmju piepildījums nozīmētu nācijas galu.

Šāds noskaņojums pirmajā brīdi bija milzīgam frontinieku vairākumam. Taču pēdējā laikā tomēr bijām spiesti konstatēt, ka no aizmugures nākošie papildspēki kļūst arvien sliktāki un sliktāki, tie nenostiprina veco kodolu — drīzāk gan vājina tā kaujas spējas. Sevišķi slikti bija papildinājumi, kas sastāvēja no jauniešiem. Bieži vien negribējās ticēt savām acīm, ka tie varētu būt tās pašas tautas dēli, kas

1914. gadā sūtīja savu jaunatni uz Ipras kaujas laukiem.

Sākot ar augustu un septembri, demoralizācija strauji pieņēmās spēkā, neskatoties uz to, ka pretinieka uzbrukums nebūt nebija tik spēcīgs kā iepriekšējos mēnešos. Kaujas pie Sommas un Flandrijā bija daudz briesmīgākas un nežēlīgākas.

Septembra beigās divīzija jau trešo reizi stāvēja tajās pašās pozīcijās, kuras ieņēmām pašā kara sākumā, kad bijām pavisam zaļš brīvprātīgo pulks.

Kādas smagas atmiņas.

1914. gada oktobrī un novembrī šeit saņēmām pirmās kaujas kristības. Ar karstu mīlestību sirdīs, ar dziesmām uz lūpām jaunais pulks devās uz pirmo kauju kā uz deju. Visdārgākās asinis plūda straumēm, bet visi bijām pilnīgi pārliecināti, ka atdodam dzīvības par dzimtenes brīvību un neatkarību.

1917. gada jūlijā otro reizi nonācām uz šīs zemes, kas bija kļuvusi svēta. Katrā dzīvas bija svētās atmiņas par mūsu labākajiem draugiem un biedriem, kas bija krituši pavisam jauni un gāja kaujā par dārgo dzimteni ar smaidu uz lūpām.

Mēs, vecie, tagad dziļi saviļņoti stāvējām pie brāļu kapa, kur toreiz zvērējām "palikt uzticīgi pienākumam un tēvzemei līdz pat nāvei". Pirms trim gadiem pulks uzbrukumā ieņēma šīs pozīcijas. Tagad atkāpjoties, tās vajadzēja aizstāvēt.

Veselas trīs nedēļas angļu artilērijas uguns gatavoja uzbrukumu Flandrijā. Priekšā it kā atdzīvojās mūsu kritušo biedru tēli. Pulks dzīvoja šausmīgos apstākļos. Dubļainajos ierakumos, bieži vien zem atklātas debess slēpāmies šāviņu izrautajās bedrēs, parastos, pilnīgi nepiesegtos iedobumos. Tomēr neatdevām ne pēdu zemes, lai gan rindas burtiski kusa. 1917. gada 31. jūlijā sākās angļu uzbrukums.

Pirmajās augusta dienās mūs nomainīja.

No pulka bija palikušas tikai dažas rotas. Lēnām bridām pa dubļaino ceļu uz aizmuguri un vairāk līdzinājāmies spokiem nekā cilvēkiem. Angļi uzbrukuma laikā atkaroja tikai dažus simtus metru granātām saspridzinātas zemes. Neko vairāk. Lai gan bija par to samaksājuši ārkārtīgi augstu cenu.

Tagad, 1918. gada rudenī, nu jau trešo reizi stāvējām uz zemes, ko toreiz bijām ieņēmuši triecienā. Mazais Kominas ciematiņš, kur kādreiz atpūtāmies pēc kaujām, bija kļuvis par vissīvāko cīņu arēnu. Cīnījāmies tajā pašā vietā, bet bijām kļuvuši pavisam citi cilvēki. Tagad ari armijā visi nodarbojās ar "politiku". Indīgais vilnis no aizmugures bija atplūdis līdz šejienei. Papildspēki, kas sastāvēja no jaunekļiem, bija pilnīgi nederīgi, — tas viss nāca no turienes, no mājām.