Mana Cīņa

Jaunās padomju revolūcijas laikā pirmo reizi uzstājos ar runu, kas izsauca Centrālās padomes neapmierinātību. 1919. gada 27. aprīlī mani gribēja arestēt. Tos zeļļus, kas atnāca man pakaļ, sagaidīju ar karabīni rokās. Viņiem nepietika drosmes saņemt mani ciet, un tie aizgāja tāpat kā nākuši.

Dažas dienas pēc Minhenes atbrīvošanas tiku komandēts uz otrā kājnieku pulka izmeklēšanas komisiju, kurai bija jāizskata ar padomju sacelšanos saistītās lietas.

Tā bija pirmā uzstāšanās politiskās darbības arēnā.

Dažas nedēļas vēlāk saņēmu pavēli piedalīties "kursos" vērmahta kareivjiem. Kursu mērķis bija dot kareivjiem pareizu priekšstatu par valsts pašreizējo stāvokli. Piedalīšanās kursos bija ļoti vērtīga, jo parādījās iespēja satikt dažus biedrus, kas domāja tāpat un ar tiem pamatīgi apspriest radušos stāvokli. Visi bijām vairāk vai mazāk pārliecināti, ka novembra noziedznieku partijas (centrs un sociāldemokrāti) nekādā gadījumā Vāciju neglābs no tuvā sabrukuma. Tomēr skaidrs bija arī tas, ka tā saucamās "buržuāziski nacionālās" organizācijas pat tad, ja ļoti vēlēsies, nespēs izlabot to, kas noticis. Tām trūka daudzu priekšnotei­kumu, lai tāds uzdevums būtu pa spēkam. Pēc tam sekojošie notikumi pilnīgi apstiprināja pieņēmumus.

Tādēļ šaurā lokā sākām domāt par jaunas partijas veidošanu. Galvenās domas, kādas toreiz radās, vēlāk kļuva par "Vācu strādnieku partijas" programmas pamatu. Jaunās partijas nosaukumam vajadzēja jau no paša sākuma nodrošināt iespēju ciešāk saistīties ar plašajām tautas masām. Bez tā viss šķita lieks un bezmērķīgs. Tā radās ideja savu partiju nosaukt par "Sociāli revolucionāro partiju". Jaunās partijas sociālās nostādnes tiešām nozīmēja īstu revolūciju.

Bet dziļākie motīvi, kas lika pieņemt lēmumu, bija šādi.

Jau agrāk daudz nodarbojos ar ekonomiskām problēmām. Bet nodarbības vienmēr notika vairāk vai mazāk zināmos ietvaros, jo studēju sociālos jautājumus. Vēlāk ietvari paplašinājās - pētīju Vācijas ārpolitikas jautājumus. Ārpolitika zināmā mērā bija saimniecisko faktoru nepareizas novērtēšanas rezultāts, kam pievienojās arī neizpratne par to, kādi ir īstie pamati, lai vācu tautas iztikas nodrošināšanu paaugstinātu nepieciešamā līmenī.

Agrāk uzskati izrietēja no pieņēmuma, ka kapitāls vienmēr ir darba produkts un tāpat kā darbs ir atkarīgs tikai no tiem faktoriem, kas virza cilvēka darbību uz vienu vai otru pusi. Toreiz domāju, ka kapitāla nacionālā nozīme ir tā, ka, tas ir pilnīgi atkarīgs no valsts, t.i., nācijas varenības, brīvības un spēka. Tālāk izdarīju secinājumu, ka pateicoties savstarpējai sakarībai, kapitālam noteikti jāveicina valsts un nācijas uzplaukums, jo tas atbilst dabiskajiem centieniem palielināties. Tādējādi uzskatīju, ka paša kapitāla intereses liek tam iestāties par valsts brīvību un neatkarību, t.i., cīnīties par nācijas brīvību, varenību un spēku. No tā, manuprāt, arī izriet, ka valsts uzdevums attiecībā uz kapitālu ir pavisam vienkāršs - valstij jārūpējas tikai par to, lai kapitāls kalpotu tai un neuzskatītu sevi par nācijas valdnieku. No novērtējuma izrietēja divi postulāti: pirmkārt, dzīvotspējīgas un nacionāli neatkarīgas ekonomikas saglabāšana un, otrkārt, pietiekama darbaļaužu tiesību nodrošināšana.

Pirms tam vēl nepratu saskatīt atšķirību starp tīro kapitālu kā radoša darba galaproduktu un to kapitālu, kura avots ir vienīgi spekulācija. Man trūka nepieciešamās ierosmes, lai līdz galam izprastu atšķirību. Taču to deva viens no jau minēto kursu lektoriem - Gotfrīds Feders.

Pirmo reizi savā dzīvē dzirdēju principiālu biržas un aizdevu kapitāla kritiku.

Tūlīt pēc pirmās Federa lekcijas galvā iešāvās doma, ka tagad tiešām esmu apguvis visus nepieciešamos priekšnoteikumus jaunas partijas radīšanai.

* * *

Manuprāt, Federa nopelns bija tas, ka viņš ar nežēlīgu brutalitāti līdz galam atmaskoja biržas un aizdevu kapitāla spekulatīvo raksturu un pienagloja pie kauna staba šī kapitāla augļotāja būtību. Visos principiālajos jautājumos lekcijas bija tik pareizas, ka neviens kritiķis nesāka apstrīdēt lektora secinājumu teorētisko pareizību. Cilvēki vienīgi uzdeva jautājumu: cik lielā mērā iespējams realizēt Federa idejas dzīvē. Bet to, kas citiem šķita Federa lekciju vājā vieta, uzskatīju tieši par to stiprāko pusi.

* * *

Jaunas programmas radītāja uzdevums nav vispusīgi apsvērt tās izpildes iespēju pakāpi katrā konkrētā brīdī, bet gan iespējami skaidri parādīt šīs programmas būtību. Tas nozīmē, ka vadītājam vairāk jādomā par pašu mērķi nekā par šī mērķa sasniegšanas ceļiem.