Mana Cīņa

Kopš mātes nāves dienas ne reizi nebiju raudājis. Jaunībā, kad liktenis nebija man žēlīgs, es tikai norūdījos. Ilgajos kara gados acu priekšā aizgāja bojā daudzi tuvi biedri un draugi, bet nenoritēja neviena asara. Tas būtu šķitis kā svētuma apgānīšana. Dārgie draugi taču krita par Vāciju. Kad pēdējās dienās frontē pārdzīvoju sevišķi rūgtos brīžus, paliku nelokāms. Kad gāze saēda acis un varēja domāt, ka esmu kļuvis akls uz visiem laikiem, uz bridi kritu izmisumā. Bet ausīs ieskanējās sašutusi balss: nožēlojamais gļēvuli, tu laikam taisies raudāt. Vai tad to nezini, ka simtiem tūkstošu vācu kareivju liktenis bija sliktāks nekā tavējais! Tā bija sirdsapziņas balss. Pakļāvos neizbēgamajam un ar trulu padevību saņēmu savu likteni. Taču tagad vairāk nespēju — es raudāju. Visas personiskās bēdas atkāpās tēvzemes lielo bēdu priekšā.

Tātad viss ir bijis velti. Veltīgi ir bijuši visi upuri un posts. Veltīgi esam cietuši badu un slāpes visu šo bezgalīgi ilgo laiku. Veltīgi pamirušām sirdīm esam caurām naktīm gulējuši ierakumos zem ienaidnieka uguns, pildīdami savu grūto pienākumu. Veltīga ir bijusi divu miljonu mūsu brāļu nāve frontē. Vai tagad nav jāatveras brāļu kapiem, kur apbedīti tie, kas devās drošā nāvē ar pārliecību, ka atdod savu dzīvību par dzimto zemi? Vai mirušie nemodīsies no mūžīgā miega, lai bargi prasītu atbildi dzimtenei, kura tagad tik nežēlīgi viņus piekrāpa? Vai par to 1914. gada augustā un septembri vācu kareivji mira masveidā, vai par to viņu pēdās ugunī devās vācu brīvprātīgo pulki jau tā paša gada rudeni? Vai par to septiņpadsmitgadīgi jaunekļi krita Flandrijas kara laukos? Vai par to cieta vācu mātes, kad atrāva no sirds savus dārgos dēlus un sūtīja viņus uz fronti, no kurienes tie neatgriezās? Vai tādēļ tika nesti visi neskaitāmie upuri, lai tagad nožēlojamu noziedznieku saujiņa mēģinātu uzbrukt tēvzemei?

Tātad par to vācu kareivis ir cietis tveici un salu, badu un slāpes, nogurumu un mokas, nav gulējis naktīs, veicis bezgalīgus pārgājienus pa visiem frontes iecirkņiem. Tātad par to kareivji nedēļām ilgi gulēja zem ienaidnieka elles uguns, elpoja indīgās gāzes, cīnījās un nepadevās, neatkāpās ne soli, vienmēr atcerēdamies, ka viņiem ir jāziedo sava dzīvība, lai pasargātu dzimteni no ienaidnieka iebrukuma. Varoņi tiešām ir pelnījuši kapa pieminekli, kur būtu iekalts: "Ceļotāj, ja tu esi nonācis Vācijā, pastāsti mūsu dzimtenei, ka šeit esam aprakti, uzticīgi dzimtenei un svētajam pienākumam!".

Un ko darīja dzimtene?

Vai tas bija vienīgais upuris? Vai agrākā Vācija bija mazāk vērta? Vai tad nav pienākuma pret savu vēsturi? Vai tagad esam cienīgi atcerēties pagājušo laiku slavu? Kā iedrošināsimies paskatīties acīs nākotnei?

Nožēlojamie, nicināmie noziedznieki!

Jo vairāk šajās smagajās stundās domāju par notikušo, jo vairāk seju pārklāja kauna sārtums, jo dziļāks sašutums pārņēma visu būtību. Kas gan bija mokošās sāpes acīs pret šo postu?

Sekoja šausmīgas dienas un vēl drausmīgākas naktis. Kļuva skaidrs, ka pazaudēts ir viss. Cerēt uz kādu uzvarētāja žēlastību varēja tikai muļķi, noziedznieki vai meļi. Garajās naktīs manī auga arvien lielāks naids pret notikušā vainīgajiem.

Dažas dienas vēlāk noskaidrojās arī paša liktenis. Tagad tikai rūgti smejos, atceroties, kā nesen raizējos par nākotni. Vai tad tagad nebija smieklīgi domāt par to, kā celšu skaistas ēkas šajā apkaunotajā zemē. Galu galā sapratu, ka ir noticis tieši tas, no kā tik ļoti baidījos un kam noticēt neļāva jūtas.

Imperators Vilhelms II, pirmais no vācu ķeizariem bija pasniedzis roku, lai samierinātos ar marksisma vadoņiem, nesaprazdams, ka neliešiem nevar būt goda jūtu. Turēdami imperatora roku vienā rokā, ar otru tie meklēja dunci.

Ar ebrejiem nav iespējama nekāda samierināšanās. Viņi saprot tikai vienu valodu: vai nu... vai nu...

Bet es beidzot nolēmu kļūt par politiķi.

8. nodala: Politiskās darbības sākums

Jau 1918. gada novembra beigās atgriezos Minhenē. Pēc atbraukšanas tūdaļ devos uz pulka rezerves bataljonu. Tas bija "kareivju padomju" pārziņā. Viss likās tik pretīgs, ka tūdaļ nolēmu aiziet no turienes, ja vien būs iespējams. Kopā ar vienu no tuvākajiem frontes biedriem - viņu sauca Ernsts Šmīds - devāmies uz Traunšteinu, kur palikām līdz nometnes izformēšanai.

1919. gada martā atkal atgriezos Minhenē.

Nekas vairs nebija apturams, notikumi nenovēršami izsauca revolūcijas turpināšanos. Eisnera nāve tikai paātrināja notikumu gaitu un noveda pie padomju diktatūras, t.i., teiksim precīzāk, pie ebreju pagaidu diktatūras. Tas arī bija revolūcijas iniciatoru galamērķis visā Vācijā.

Šajā laikā galvā radās viens plāns pēc otra. Caurām dienām nomocīja smagā doma, ko gan tagad vispār var iesākt. Un arvien nonācu pie saprātīga secinājuma: kamēr esmu cilvēks bez vārda, man nav visniecīgāko priekšnoteikumu kaut kādai mērķtiecīgai darbībai. To, kāpēc toreiz vēl nevarēju izšķirties un pieslieties kādai no pastāvošajām partijām, pastāstīšu vēlāk.