Mana Cīņa

Naktī no 13. uz 14. oktobri angļi Ipras frontes dienvidu iecirknī sāka apšaudīt ar gāzes šāviņiem. Viņi izmantoja gāzi "dzeltenais krusts", kuras iedarbību vēl ne reizi nebijām izjutuši uz savas ādas. Jau tajā pašā naktī man nācās ar to iepazīties. 13. oktobra vakarā stāvējām uz pakalna dienvidos' no Vervikas un vairākas stundas no vietas tikām apšaudīti ar gāzes granātām. Ar pārtraukumiem apšaude turpinājās visu nakti. Ap pusnakti daļa biedru mūs atstāja, daži — uz visiem laikiem. Pret ritu sāku just stipras sāpes, kas kļuva asākas ar katru bridi. Ap septiņiem no rīta klupdams krizdams vilkos uz medpunktu. Acis dega no sāpēm, tomēr aizejot, neaizmirsu pieteikties priekšniecībai pēdējo reizi karā.

Pēc dažām stundām acis pārvērtās kvēlojošās oglēs. Pēc tam viss satumsa.

Mani nosūtīja uz lazareti Pasevalkā (Pomerānijā). Tur nācās pārdzī­vot revolūciju!

* * *

Gaisā jau sen bija jūtams kaut kas nenoteikts, bet ļoti pretīgs. Visapkārt runāja, ka tuvākajā laikā kaut kas "sāksies"; tikai nevarēju saprast, kas ar to ir jāsaprot. Sākumā domāju, ka runa ir par streiku, kā tas bija pavasari. Sāka pienākt sliktas vēstis no flotes. Runāja, ka tur sākusies rūgšana. Likās, ka droši vien darīšana ir ar nelielu saujiņu fantazētāju, bet jūrnieku masām ar to nav nekā kopīga. Lazaretē daudz runāja par to, ka cerams, karam drīz būs beigas. Tomēr neviens necerēja, ka karš beigsies "tūlīt". Laikrakstos nevarēju lasīt.

Novembri vispārējā spriedze pastiprinājās.

Un tad, kādā novembra dienā pēkšņi notika nelaime. Ar kravas automobiļiem ieradās jūrnieki un sāka aicināt uz revolūciju. Viņu "vadoņi" cīņā par mūsu tautas "brīvību, skaistumu un godu" bija daži ebreju jaunekļi. Protams, ka neviens no viņiem nebija bijis frontē.

Veselība pēdējā laikā sāka uzlaboties. Neciešamās sāpes acīs kļuva vājākas. Pamazam sāku nedaudz redzēt un spēju atšķirt apkārtējos. Ārsti drošināja, ka redzi atgūšu un varēšu sameklēt kādu darbu. Par to, ka kādreiz atkal varēšu zīmēt, protams, nevarēja būt ne runas. Lai kā tas ari nebūtu, biju ceļā uz izveseļošanos. Šajā brīdī arī sākās briesmīgie notikumi.

Sākumā cerēju, ka šī dzimtenes nodevība neizplatīsies pa visu valsti, bet paliks kā lokāla rakstura parādība. Mēģināju mierināt arī dažus biedrus. Manām cerībām pievienojās it sevišķi tie bavārieši, kas ari tajā laikā bija lazaretē. Viņu noskaņojums nebūt nebija "revolucionārs". Nevarēju iedomāties, ka neprāts varētu būt izplatījies Minhenē. Biju pārliecināts, ka uzticība cienījamajai Vitelsbahu dinastijai Bavārijā tomēr būs stiprāka nekā dažu ebreju ļaunā griba. Vārdu sakot, biju pārliecināts, ka viss aprobežosies ar puču flotē un tas tiks apspiests dažu dienu laikā.

Bet pagāja vēl dažas dienas un ar šausmām bija jākonstatē pavisam kas cits. Baumas kļuva arvien nospiedošākas. Tas, ko uzskatīju par lokāla rakstura notikumu, patiesībā bija revolūcija, kas uzliesmoja visā valstī.

Un tad vēl kaunpilnās ziņas no frontes. Fronte gatavojās kapitulēt. Vai vispār bija iespējams iedomāties vēl kaut ko līdzīgu šīm šausmām?

10. novembri mūs apmeklēja lazaretes mācītājs un sarīkoja nelielu sarunu. Tagad uzzinājām visu.

Es biju klāt šajā sarunā ārkārtīgi satraukts. Vecais, cienījamais vīrs viss drebēja, kad stāstīja, ka Hohencollernu namam vajadzējis atteikties no troņa, ka dzimtene ir kļuvusi par "republiku" un mums atliek tikai lūgt visaugstāko, lai viņš svētītu visas pārmaiņas un nākotnē nepamestu tautu. Runas beigās viņš uzskatīja par savu pienākumu — acīmredzot tā bija iekšēja nepieciešamība, kuru nespēja pārvarēt, — pateikt kaut dažus vārdus par imperatora nama nopelniem Prūsijā, Pomerānijā un visā Vācijā. Tad nenoturējās un klusi ieraudājās. Mazajā telpā iestājās kapa klusums. Visi bija ļoti sarūgtināti un aizkustināti. Šķiet, ka raudāja visi bez izņēmuma. Mācītājs saņēmās un turpināja runu. Viņam esot jāpaziņo, ka karš jābeidz, esot cietuši galīgu sakāvi, tēvzemei esot jāpadodas uzvarētāju žēlastībai, pamiera rezultāts pilnībā būšot atkarīgs no bijušo pretinieku augstsirdības, miera līgums varot būt tikai ļoti smags un, iespējams, ka pēc miera noslēgšanas dārgajai tēvzemei vajadzēšot izturēt daudzus ārkārtīgi grūtus pārbaudījumus. Tad neizturēju. Šajā telpā nevarēju palikt vairs ne bridi. Acis satumsa un, tikai taustoties, spēju aizkļūt līdz guļamistabai, kur iekritu gultā. Galva dega vienās ugunīs. Ierakos spilvenos un segās.