Mana Cīņa

Tagad pats liktenis deva man zīmi. Tik un tā es nebūtu pieslējies nevienai no pastāvošajām lielajām partijām. Motīvus izklāstīšu turpmāk. Manā priekšā bija mazītiņa un nedaudz smieklīga organizācija. Taču tai bija priekšrocība, jo tā vēl nav "pārkaulojusies" kā organizācija. Tāpēc tā bija arēna atsevišķas personas brīvai darbībai. Tur it kā pavērās patiesas iespējas strādāt. Jo vārgāka bija kustība, jo vieglāk to varēja virzīt uz pareizā ceļā. Kustībai bija iespējams piešķirt pareizu saturu un drošus mērķus, par ko nevarēja būt ne runas attiecībā pret jau pastāvošajām vecajām lielajām partijām.

Jo neatlaidīgāk domāju par "Vācu strādnieku partiju", jo vairāk pieņēmās spēkā pārliecība, ka tieši tādas, sākumā nelielas kustības dzīlēs radīsies nacionālais pacēlums. Jebkurā gadījumā bija skaidrs, ka nācijas atdzimšana nevar sākties tajās parlamentārajās politiskajās partijās, kas vēl atrodas vecu priekšstatu varā vai pat tieši balstās uz jaunā noziedzīgā režīma pamata. Bija skaidrs, ka jāsludina jauns pasaules uzskats, nevis jāizkliedz jauna vēlēšanu parole.

Man bija neticami grūti pieņemt lēmumu. No vienkārša nodoma līdz tā pārvēršanai īstenībā ir milzīgi gara distance.

Kādas īpašības man piemita personiski, lai uzņemtos tādu grandiozu uzdevumu?

Pusbēda ir tā, ka biju nabadzīgs un pilnīgi bez līdzekļiem. Sliktāk bija tas, ka mani nepazina, es piederēju miljoniem anonīmu cilvēku, kuru piedzimšanu un nāvi nepamana pat tuvākajā apkārtnē. Tam visam vēl jāpievieno grūtības, kas izrietēja no nepietiekamas izglītības skolā.

Tā dēvētā "inteliģence", kā zināms, allaž raugās no augšas uz kaut kādu atnācēju, kam nav bijusi laime skoloties visu nepieciešamo pakāpju mācību iestādēs un tur "uzpildīties" ar vajadzīgām " zināšanām". Parasti taču nevaicā, kam derīgs šis cilvēks, ko viņš prot darīt, bet prasa, kādas mācību iestādes beidzis. "Izglītotajiem" cilvēkiem jebkurš tukšgalvis šķiet kaut kas esam, ja vien tam ir nepieciešamie atestāti, turpretī vistalantīgākais jauneklis viņu acīs ir niecība, ja tam nav izdevies pārvarēt visas skolu pārgudrības. Toreiz bez grūtībām apzinājos, kā mani uztvers tā dēvētā sabiedrība. Kļūdījos tikai tajā ziņā, ka uzskatīju cilvēkus par labākiem, nekā viņi diemžēl izrādījās īstenībā. Protams, izņēmumi ir visās jomās. Taču es visas dzīves laikā strikti šķīru cilvēkus, kam patiešām bija zināms talants, no tādiem, kas tik vien spēja kā apgūt skolas zinības.

Pēc divu dienu ilgas un grūtas svārstīšanās un pārdomām beidzot nonācu pie ciešas pārliecības, ka jāizšķiras par šo soli.

Tas bija svarīgākais lēmums manā dzīvē.

Protams, nebija un nevarēja būt runas par kaut kādu atkāpšanos.

Paziņoju, ka esmu gatavs iestāties "Vācu strādnieku partijā", un saņēmu pagaidu biedra karti ar septīto numuru.

10. nodaļa: Sabrukuma cēloņi

Jebkura ķermeņa krišanas dziļums vienmēr ir mērvienība tā atrašanās vietas attāluma noteikšanai no sākotnējā, iepriekšējā stāvokļa vai vietas. Likums attiecas ari uz veselu tautu un valstu bojāeju. Taču tieši tāpēc īpaši lielu nozīmi iegūst jautājums par to, kādā stāvoklī vai, precīzāk izsakoties, cik lielā augstumā atradās šī tauta pirms tās krišanas sākuma. Tikai tā tauta var ļoti spēcīgi un dziļi krist, kas iepriekš atradusies ievērojamā augstumā. Tāpēc katram pareizi domājošam un jūtošam cilvēkam ir tik grūti pārdzīvot Vācijas impērijas sabrukumu, jo krišana notika no tik liela augstuma, kādu Vācijai tagadējā pazemojuma apstākļos ir grūti iedomāties.

Jau pati Vācijas apvienošanās un Vācijas impērijas izveidošanās bija dižu ideju zeltītā oreola apņemta, un šīs idejas ir palikušas nācijas sirdī kā izcilākais notikums. Impērija radās pēc vairākām nepārtrauktām un lieliskām militārām uzvarām, kas bija varoņu ne ar ko nesalīdzināmās un nemirstīgās vīrišķības auglis. Tā un tikai tā Vācijas impērijas rašanos varēja iztēloties septiņdesmito gadu varonīgās paaudzes bērni un mazbērni. Ikviens vācietis saprata vai izjuta, ka dižā Vācijas impērija par savu rašanos ir pateicīga ne jau parlamenta frakciju kņadai; ikviens vācietis apzinājās vai ar sirdi izjuta, ka pati impērijas rašanās bija kaut kas ārkārtējs. Ne jau parlamenta pelēcīgajā paēnā un garlaicīgajās vārdiskajās divkaujās, bet gan lielgabalu dunā vācu armiju frontēs, kas no visām pusēm aplenca Parīzi, dzima lēmums, ko vienprātīgi pieņēma visi vācieši, sākot ar karaļiem un beidzot ar vienkāršo tautas dēlu, proti, izveidot nākamībai vienotu impēriju un uzlikt Prūsijas karaļa galvā impērijas kroni, kas simbolizē vienotību. Tas nebija kaut kādu nožēlojumu intrigu rezultāts. Un ne jau dezertieri, ne aizmugures varoņi uzņēmās Bismarka impērijas dibinātāju lomu. Impēriju frontē radīja mūsu slavenie karapulki.

Jau apstākļi, kādos dzima un pirmās kaujas kristības saņēma impērija, apvija to ar dižas vēsturiskas slavas oreolu, kāds reti atgadās pat visvecākajām valstīm.

Un kāds brīnišķīgs pacēlums sākās zemē tieši pēc Vācijas vienotības pasludināšanas!