Mana Cīņa

Pilnīga nacionālā neatkarība, ko izcīnījām karalaukos, nodrošināja arī maizes kumosu visus valsts iedzīvotājus. Strauji auga viņu skaits un to dienišķā bagātība. Valsts gods un līdz ar to visas tautas gods nu atradās apbrīnojamās armijas lieliskajā aizsardzībā, un armijas veidols tagad krasi atšķīrās no tā, kāds bija līdz apvienošanās brīdim.

Un pēc tam? Kritiens, kuru pēc pasaules kara pārcieta valsts un tauta, bija tik dziļš, ka cilvēki tagad tikai ar milzu piepūli spēj iedomāties, cik augstu agrāk atradās mūsu zeme. Pašreizējie pazemojumi ir tik lieli, valsts stāvoklis tik nožēlojams, ka cilvēkiem ir grūti noticēt, vai teiksma ir kādreiz bijusi īstenība.

Atceroties brīnišķīgās sendienas, cilvēki nereti ir šo lielisko atmiņu tik spēcīgi apžilbināti, ka aizmirst pajautāt, kādi cēloņi izraisīja drausmīgo katastrofu. Ir taču skaidrs, ka tā cēloņi pastāvēja jau kaut kad agrāk.

Sacītais, protams, attiecas tikai uz tiem vāciešiem, kuriem Vācija al­laž šķita kaut kas lielāks nekā parasta teritorija, vieta, kur var labi nopelnīt, tērēt naudu un remdināt izsalkumu. To visu sakām ne jau tiem, kam Vācijas pašreizējais pazemojums ir tikai viņu senā sapņa piepildījums, bet gan cilvēkiem, kas dzimtenes tagadējo stāvokli uztver kā lielu katastrofu.

Sabrukuma simptomi bija vērojami jau tālākā senatnē, taču ļoti maz cilvēku kaut nedaudz izprata šo simptomu nozīmi.

To tagad apjēgt ir vairāk nepieciešams nekā jebkad agrāk.

Lai izārstētu kādu slimību, vispirms ir jāsaprot tās izraisītāji cēloņi. Tas pats attiecināms uz politisko slimību ārstēšanu. Slimības ārējo formu pamanām daudz vieglāk nekā tās patieso cēloni, jo forma krīt acīs. Ir daudz cilvēku, kas tāpēc nav spējīgi saskatīt kaut ko citu, izņemot ārējo formu. Tādi cilvēki nereti jauc slimības cēloni un tās izpausmes formas, bet dažkārt vispār noliedz kaut kāda slimības cēloņa esamību. Arī tagad daudzi Vācijas katastrofu pirmām kārtām izskaidro ar saimniecisko trūkumu un no tā izrietošajām sekām. Gandrīz ikvienam pašam nākas izjust uz savas ādas saimniecisko nabadzību. Tas kļūst par pietiekamu pamatojumu tam, lai tieši ekonomiskajā stāvoklī saskatītu visa notikušā galveno cēloni. Plaši iedzīvotāju slāņi daudz mazāk tiecas saskatīt sabrukuma cēloņus politiskos, kultūras un tikumiski morālos faktoros. Šajā ziņā daudzu cilvēku jūtas un saprāts atsakās tiem kalpot.

Ir pusbēda tas, ka tā domā plašas masas. Taču ir ļoti slikti, ka arī vācu inteliģences aprindās Vācijas katastrofu skaidro galvenokārt ar "ekonomiskajiem faktoriem". Tāda diagnoze noved pie tā, ka arī atveseļošanās līdzekļus meklē tikai saimnieciskajā sfērā. Ar to var izskaidrot apstākli, ka līdz šim mēs nespējam konstatēt izveseļošanās sākumu. Tikai tad sapratīsim tagadējo nelaimju īstos cēloņus un atradīsim iedarbīgus slimības ārstēšanas līdzekļus, kad apjautīsim, ka ekonomiskajiem faktoriem ir otršķirīga vai pat treššķirīga loma. Galvenā loma ir politiskiem, morāli tikumiskiem un asins faktoriem.

Tāpēc jautājumam par Vācijas sabrukuma patiesajiem cēloņiem ir izšķiroša nozīme tādas politiskās kustības izpratnē, kas par galveno mērķi sev izvirza katastrofas pārvarēšanu.

Pētot sabrukuma cēloņus (šie cēloņi ir iedibināti jau Vācijas pagātnē), īpaši jāsargās sajaukt parādības, kas visvairāk krīt acīs, ar dziļākās nozīmes faktoriem.

Visvienkāršākais un tajā pašā laikā izplatītākais tagadējo nelaimju skaidrojums aprobežojas ar to, ka zaudētais karš esot bojāejas cēlonis.

Daudzi tādam muļķīgam skaidrojumam pilnīgi nopietni tic. Taču vēl lielāks cilvēku skaits šādu skaidrojumu izsaka kā apzinātus melus. Apgalvojums pirmām kārtām attiecas uz tiem, kuri šobrīd atrodas pie varas un iedzīvojas uz pašreizējās iekārtas rēķina. Vai tad tieši revolūcijas vadoņu kungi nebija tie, kas agrāk centās pierādīt, ka, lūk, viņiem esot vienalga, kāds iznākums būs šim karam. Tā esot patiesība, tāpat kā divreiz divi ir četri. Vai tad viņi neklaigāja visās krustcelēs, ka tikai "lielie kapitālisti" esot ieinteresēti uzvarēt frontēs, bet tādu interešu neesot visai vācu tautai, vēl jo vairāk vācu strādniekiem. Vai šie miera apustuļi neapgalvoja, ka tikai vācu "militārisma" sakāve nodrošinās vācu tautai nepieredzētu uzplaukumu un pacēlumu? Vai gan tieši šajās aprindās nedziedāja slavas dziesmas Antantes krietnumam un nenovēla visu vainu par asiņaino slaktiņu tikai uz Vāciju? To visu varēja darīt, tikai iepriekš vajadzēja paskaidrot, kāpēc Vācijas militārā sakāve neizraisīs īpaši smagas sekas nācijai. Šie kungi arī revolūciju rīkoja ar lozungu, ka, traucējot Vācijai gūt uzvaru frontē, revolūcija tajā pašā laikā vedīs vācu tautu pretī agrāk nebijušai brīvībai un neatkarībai.

Ak, nožēlojamie, melīgie subjekti! Vai viss nenotika tieši tā?