Mana Cīņa

Tagad vācu tautai vēl jāpriecājas par to, ka neatklātā, bet vārdzinošā slimība, kas grauza tās organismu 1918. -1919. gadā, izlauzās uz ārpusi kā vētrains sabrukums. Ja tā nenotiktu, tad tauta ietu pretī bojāejai varbūt lēnāk, bet toties droši. Slimība iegūtu hronisku raksturu. Turpretī tagad, ieguvusi tik asas formas, slimība vismaz visiem krīt acīs, un tautas labākās daļas uzmanība ir piekalta nepieciešamībai to ārstēt. Nav nejaušība, ka cilvēks vieglāk pārcieš mēri nekā tuberkulozi. Mēris izpaužas šausmīgā, cilvēku ārkārtīgi biedējošā un pretīgā formā, bet tuberkuloze — krietni mazāk atbaidošā, kaut gan tikpat bīstamā vārdzinošas slimības formā. Mēris iedveš cilvēkam milzīgas šausmas, turpretī tuberkuloze rada pakāpenisku vienaldzību. Tāpēc iznāk, ka cīņā pret mēri cilvēks metas ar neapvaldītu enerģiju, bet tuberkulozi apkaro ar būtībā ļoti vārgiem līdzekļiem. Tādēļ arī gadījās tā, ka cilvēks pieveica mēri, bet tuberkuloze pievārēja cilvēku.

To pašu var teikt par veselu tautu organisma slimībām. Ja slimība neiegūst katastrofālu raksturu, cilvēks pakāpeniski pierod pie tās, bet sabiedrība pēc zināma laika tomēr iet bojā. Tādā situācijā jāuzskata par laimi tas, ja lēnas trūdēšanas procesa vietā stājas tik vētraina slimības izpausme, ka tauta vismaz tūlīt apzinās, cik bīstams ir tās stāvoklis. Var sacīt, ka šajā apstāklī izpaužas slimības katastrofālās attīstības ceļa labvēlīgā loma. Pastāvot citiem līdzīgiem apstākļiem, katastrofa var kļūt par slimības pārvarēšanas sākuma punktu.

Taču ari šajā gadījumā, lai ķertos pie slimības sekmīgas ārstēšanas, vispirms ir pareizi jāizprot tās avots.

Minētajā gadījumā vissvarīgāk ir pareizi atšķirt slimības ierosinātāju un cēloņus, kas to izraisījuši. Taču, jo ilgāk slimības mikrobi atradīsies tautas organismā, jo grūtāk būs tos atšķirt. Ja mikrobi ilgi atrodas organismā, tad slimnieks pierod un sāk tos uzskatīt par dabisku sava ķermeņa sastāvdaļu. Bez šaubām, pastāv arī tādas kaitīgas indes, ar kurām organisms tik viegli un ātri aprod, ka vairs neizjūt tās kā svešas un sāk uzskatīt par tautas organismam nepieciešamām piedevām. Organisms tik ļoti pierod, ka saskata tajās neizbēgamu ļaunumu un pārstāj pat domāt, ka vajadzētu atklāt slimības ierosinātāju un tikt ar to galā.

Tā ari mums jau ilgi pirms pasaules kara sākuma organismu vārdzināja kāda inde, un tajā pašā laikā mēs pie šīs indes tā pieradām, ka itin neviens, izņemot tikai dažus, nerūpējās par slimības ierosinātāja atklāšanu un pievārēšanu. Izņēmuma kārtā cilvēki dažkārt iedomājās tikai par slimīgajām izpausmēm ekonomiskās dzīves jomā. Ačgārnības šajā sfērā dažreiz pievērsa uzmanību, taču kopumā vairākās citās jomās nenormālo situāciju uztvērām ļoti mierīgi.

Tomēr jau tad nevarēja nepamanīt daudzus pagrimuma simptomus, par kuriem vajadzēja domāt ļoti nopietni.

* * *

Runājot par ekonomiska rakstura nenormālībām, jānorāda šādi.

Iedzīvotāju skaita milzīgais pieaugums valstī jau pirms kara Vācijā radīja nepieciešamā uztura problēmu un izvirzīja to visu politisko un ekonomisko uzdevumu centrā. Valstij diemžēl nepietika apņēmības izvēlēties vienīgi pareizo ceļu problēmas risināšanai. Valsts darbiniekiem šķita, ka viņiem ir izdevies atrast vieglāku un lētāku ceļu uz mērķi. Atteikšanās no jaunu zemju iekarošanas politikas Eiropā, tās vietā izvēloties nesaprātīgo tā dēvēto miermīlīgo ekonomisko zemju iekarošanas politiku, Vāciju neizbēgami vedināja pretī kaitīgajai neierobežotajai industrializācijas politikai.

Šādās politikas pirmās un ļoti smagās sekas bija tās izraisītā zemniecības novājināšana. Tikpat strauji kā kusa zemnieku slānis, neapturami palielinājās pilsētas proletariāts. Beigu beigās tika pazaudēts jebkāds līdzsvars.

Tam visam klāt nāca nevienlīdzības pieaugums — krasa atšķirība starp bagātību un nabadzību. Trūkums un pārticība nu atradās tik tuvu viens otram, ka iznākumam neizbēgami vajadzēja būt bēdīgam. Trūkums un daļējs bezdarbs sāka rotaļāties ar cilvēkiem, pastiprinot neapmierinātību un niknumu nabadzīgo ļaužu vidū. Tāpēc palielinājās politiskā šķelšanās starp šķirām. Neraugoties uz to, ka valsts piedzīvoja ekonomiskā uzplaukuma laikmetu, arvien palielinājās un padziļinājās visapkārt neapmierinātība. Beigu beigās itin visur nostiprinājās pārliecība, ka "ilgi tā nevar turpināties". Un tajā pašā laikā cilvēkiem nebija nekāda priekšstata par to, ko īsti vajag un var izdarīt, lai visu mainītu.

Bija saskatāmi tipiski dziļas neapmierinātības simptomi, kas sākumā izpaužas tieši tā.