Mana Cīņa

Arī pirms kara audzināšanas darbam Vācijā bija raksturīgi lieli trūkumi. Audzināšana bija ļoti vienpusīga un gatavoja cilvēku tikai tam, lai viņš daudz "zinātu", bet nevis daudz "mācētu". Vēl mazāk uzmanības tika pievērsts cilvēka rakstura veidošanai, cik jau nu iespējams cilvēka raksturu veidot. Pavisam maz rūpējāmies par atbildības izjūtas veidošanu cilvēkā un pilnīgi nemaz nerūpējāmies par gribasspēka un noteiktības audzināšanu. Tāpēc ieguvām nevis spēcīgus cilvēkus, bet tikai pārlieku daudzpusīgus "visziņus", par kādiem vāciešus visbiežāk uzskatīja pirmskara laikmetā. Vācieti cienīja par to, ka varēja izmantot jebkurā darbā, toties viņu necienīja vājās gribas dēļ. Ne velti vācietis vieglāk nekā citi iedzīvojās un izzuda svešu tautu vidū, zaudējot saikni ar savu nāciju un tēvzemi. Brīnišķā paruna, ka "ar vienu vienīgu cepurīti rokā tu varēsi apstaigāt visu zemeslodi", ir nepārprotama liecība par to.

Tāda pazemība bija sevišķi kaitīga, jo tā noteica arī attiecības starp pavalstnieku un monarhu. Forma prasīja, lai vācietis bez ierunām atzītu visu, ko labpaticies pateikt viņa augstībai, un nekad nespētu kaut jebkādā lietā iebilst Taču tieši šajā ziņā mums visvairāk pietrūka pilsoniskās pašcieņas. Šo izjūtu trūkuma dēļ vēlāk monarhija gāja bojā kā institūts.

Servilisms, pakalpīgums nevarēja novest pie laba gala. Tikai glaimotājiem un roklaižām, visiem izvirtušajiem subjektiem, tāda iztapīga attieksme pret monarhu varēja būt patīkama. Godīgiem un ar stingru raksturu cilvēkiem tas nevarēja patikt un nebija pa prātam. Visi "pavalstnieciskie" sīkaļas bija gatavi jebkurā brīdī sava monarha un labumu tērētāja priekšā rāpot uz ceļiem, kaut gan pret pārējo pasauli viņi izrādīja neticamu bezkaunību un izlaidīgumu. Tas it īpaši bija gadījumos, kad subjekti varēja sevi iztēloties par monarhisma balstīšanas monopolistiem, bet visus pārējos bēdubrāļus un grūtdieņus varēja uzskatīt par monarhijas pretiniekiem. Tādi ložņājoši tārpi — muižniecības vai citu kārtu pārstāvji — izraisīja vienīgi pretīgumu un patiesībā nodarīja lielu kaitējumu monarhijai. Skaidrs kā diena, ka tādi cilvēki īstenībā ir tikai monarhijas kaprači un nodara ārkārtīgu ļaunumu tieši pašai monarhijas idejai. Citādi arī nevar būt. Cilvēks, kurš patiešām ir spējīgs cīnīties par savu lietu, nekad nekļūs lišķis un ložņātājs. Ja kāds ir patiess monarhisma režīma aizstāvis, viņš būs tam uzticīgs ar visu dvēseli un gatavs ziedot itin visu šim režīmam. Taču tāds cilvēks nesāks visās krustcelēs klaigāt par savu uzticību monarhijai, kā to iecienījuši darīt kungi — demokrātiskā monarhisma iekārtas "draugi". Tāds cilvēks, monarhisma piekritējs, ja būs nepieciešams, uzskatīs par pienākumu brīdināt monarhu no vienām vai otrām briesmām un vispār neuzskatīs, ka nav pieļaujams kaut kādā veidā ietekmēt monarha lēmumu. Patiesam monarhistam pat tajos gadījumos, kad iebildes var radīt nepārprotami sliktas sekas, nekādā ziņā nav pieņemams viedoklis, ka viņa augstība monarhs drīkst darīt visu, kas tam iepatiksies. Patiess monarhists tādā reizē uzskatīs par pienākumu iestāties par monarhijas aizstāvību pret pašu monarhu. Ja monarhijas institūts būtu atkarīgs no monarha personības, tad monarhijas režīmu vajadzētu uzskatīt par vissliktāko no iedomājamiem režīmiem. Jo ir atklāti jāatzīst, ka tikai retos gadījumos monarhi patiešām ir izcili gudri un arī spēcīga rakstura paraugi. Lai arī cik ļoti censtos lietas iztēloties tā, ka itin visi monarhi ir izcilas personības, tam ticēt nav iespējams. Varbūt tam tic tikai profesionāli lišķi, taču godīgi cilvēki, t.i., valstī visvērtīgākie cilvēki ar sašutumu noraidīs tādu versiju. Godīgiem cilvēkiem vēsture paliek vēsture, bet patiesībai — patiesība pat tajos gadījumos, kad runa ir par monarhu. Nē, diža monarha un diža cilvēka apvienojums vienā personā vēsturē gadās tik reti, ka tautām jāuzskata sevi par laimīgām jau tad, ja iecietīgais liktenis tām sūta monarhu ar kaut vai viduvējām personiskajām īpašībām. Tādējādi ir skaidrs, ka monarhisma idejas lielā nozīme nebūt nav meklējama paša monarha personībā, izņemot tos ļoti retos gadījumus, kad debesis sūta cilvēcei tik ģeniālu varoni, kāds bija Vilhelms I. Taču tas atgadās ne biežāk kā reizi simt gados. Visos pārējos gadījumos nākas konstatēt, ka monarhisma režīma spēks slēpjas nevis monarha personībā, bet gan monarhijas idejā. Līdz ar to arī paša monarha loma iegūst dienesta raksturu. Monarhs kļūst tikai par skrūvīti kopējā mehānismā, un par savu lomu viņam jābūt pateicīgam šim mehānismam. Arī monarham šādos gadījumos jāpakļauj sava darbība augstākajiem mērķiem. īstens "monarhists" būs ne jau tas, kurš klusēdams vēros, kā viens vai otrs monarhs rīkojas par ļaunu šiem augstākajiem mērķiem, bet gan tas, kurš uzskatīs par savu pienākumu izdarīt visu iespējamo, lai izvairītos no tāda ļaunuma. Ja patiešām piekristu, ka monarhisma izdēju pilnīgi izsmēla monarha "svētā" personība, tad mēs nokļūtu situācijā, ka pat vājprātīgs monarhs nav atceļams.