Mana Cīņa

Trešās grupas cilvēkiem nav bīstams tas, ko raksta melīgie laikraksti, viņi vispār tiem nepiešķir lielu nozīmi.

Šie lasītāji jau izsenis ir pieraduši ikvienu žurnālistu uzskatīt par principā neuzticamu, kurš tikai izņēmuma kārtā dažreiz saka taisnību. Diemžēl šo lielisko lasītāju lielā nozīme nav saistāma ar viņu skaitu, bet gan rodama tikai viņu inteliģencē. Par nelaimi, tādu cilvēku ir ļoti maz un tas ir ļoti slikti, it īpaši laikmetā, kad prāts it kā nenozīmē neko, bet izšķirošais ir daudzums. Mūsu gadsimtā, kad vēlēšanu biļetens izlemj visu, lielāko nozīmi iegūst tieši pirmā, skaitliski lielākā laikrakstu lasītāju grupa, t.i., mazpieredzējušu cilvēku grupa, kura viegli notic visam.

Tautas un valsts dziļākās intereses prasa nepieļaut, lai tautas masas nokļūtu sliktu, tumsonīgu vai vienkārši negodīgu "audzinātāju" rokās. Valsts pienākums būtu uzņemties kontroli pār šo audzināšanu un sistemātiski cīnīties pret preses ļaunprātībām. Valstij sevišķi uzmanīgi jāseko laikrakstiem, jo to ietekme uz cilvēkiem ir visspēcīgākā un dziļākā kaut vai tāpēc, ka tie sarunājas ar lasītāju katru dienu. Tieši propagandas nepārtrauktība, kaut kā nemitīga atkārtošana ārkārtīgi ietekmē lasītāju. Tāpēc šajā jomā vairāk nekā jebkurā citā valstij būtu tiesības likt lietā absolūti visus līdzekļus mērķa sasniegšanai. Nekāda klaigāšana par tā dēvēto preses brīvību nedrīkst apstādināt valsti, kuras pienākums ir nodrošināt nāciju ar tai tik nepieciešamo veselīgo barību prātam. Veselīgai valstij par katru cenu jāņem savās rokās šis tautas audzināšanas ierocis un jāpanāk, lai prese patiešām kalpotu savas nācijas interesēm.

Bet kas notiek īstenībā? Kādu garīgo barību vācu prese sniedza iedzīvotājiem pirms kara? Vai tā nebija visļaunākā inde, kādu vien var iedomāties? Vai tautai neiedvesa vissliktākās raudzes pacifismu tajā laikā, kad pretinieks sistemātiski un neatlaidīgi jau centās satvert Vāciju pie rīkles? Vai prese jau miera laikā neiedvesa tautai šaubas par pašas valsts pareizumu un līdz ar to arī domu, ka gaidāmajā cīņā vajag aprobežoties tikai ar aizsardzību? Vai prese neiztēloja vācu tautai "rietumu demokrātijas" jaukumus tik vilinoši, ka beigu beigās, pateicoties jūsmīgajām tirādēm, mūsu tauta nopietni noticēja, ka tā var uzticēt savu nākotni kaut kādai mistiskai "tautu savienībai"?

Vai tā nebija prese, kas visiem spēkiem palīdzēja audzināt tautu drausmīgas netikumības garā? Vai tā sistemātiski neizsmēja jebkuru morāli un tikumiskumu kā kaut ko atpalikušu un aizvēsturisku, līdz beigu beigās tauta apguva "moderno" morāli? Vai prese sistemātiski un neatlaidīgi nedrupināja visas valsts autoritātes pamatus, līdz pietika ar vienu grūdienu, lai sabruktu visa celtne? Prese ar visiem iespējamajiem līdzekļiem cīnījās pret to, lai tauta dotu valstij to, kas valstij pienākas. Prese bija gatava laist darbā jebkuru kritiku, lai pazemotu armiju. Laikraksti sistemātiski sabotēja vispārējo karaklausību. Tie pa labi un kreisi aicināja atteikties no kredītiem militārām vajadzībām utt. Beigu beigās visa tā rezultātiem vajadzēja kaut kad izpausties.

Tā dēvētā liberālā prese darbojās kā vācu tautas un Vācijas valsts kapracis. Un vai vispār ir vērts runāt par marksistu nometnes melīgo laikrakstu "darbu". Tiem melošana ir tāda pat nepieciešamība kā peļu ķeršana kaķim. Šo laikrakstu galvenais uzdevums taču ir iznīdēt no tautas dvēseles jebkuras nacionālās, patiesi tautiskās jūtas un līdz ar to sagatavot apstākļus starptautiskā kapitāla diktatūrai, ebreju diktatūrai pār vācu nāciju.

Ko tad valsts darīja, lai pretotos nācijas masveidīgajai indēšanai? Neko, itin neko. Radās pāris smieklīgu dekrētu, pāris likumu par sodiem sevišķi zemiskiem gadījumiem. Tas bija viss. Valsts rūpējās tikai par to, lai tā vai citādi dabūtu savā pusē šo mēra apsēsto presi. Izmantoja glaimus, pa labi un kreisi pļāpāja par preses dižo "nozīmi", tās "vērtīgumu", "apgaismības misiju" un tā joprojām. Bet viltīgie ebreji klausījās šos glaimus, bārdā smīnēdami, un viltīgi atbildēja ar galantu pateicību.

Kaunpilnā valsts bankrota cēlonis slēpjas ne tik daudz briesmu neizpratnē, kā galvenokārt apstāklī, ka visur valdīja brēcoša gļēvulība, un tā neizbēgami radīja apbrīnojamu nenoteiktību visos lēmumos un pasākumos. Nevienam nepietika apņēmības ieteikt nopietnu radikālu pasākumu sistēmu. Šajā jomā, tāpat kā visās citās, cilvēki tekalēja ar kaut kādām pilnīgi mazsvarīgām un nenoteiktām receptēm. Tā vietā, lai odzei dotu triecienu tieši sirdī, tārpu tikai kutināja un ķircināja, bet gala rezultātā viss palika pa vecam. Vēl vairāk. Visu šo kaitīgo faktoru ietekme gadu no gada tikai pieauga.