Mana Cīņa

Par to tagad jārunā skaļā balsī, jo pēdējā laikā atkal paklusām sāk darboties daži no tiem faktoriem, kas savulaik ievērojami sekmēja monarhijas iznīcināšanu. Izlikdamies naivi, daži kungi ar apskaidrotu seju zvēr "pie sava karaļa", pilnīgi piemirstot, ka tieši viņi kritiskākajā brīdī visapkaunojošākā veidā dezertēja no monarha nometnes. Vēl vairāk, kungiem pietiek nekaunības tagad pasludināt par sliktu vācieti ikvienu, kas nevēlas viņiem piebalsot. Bet kas tad ir pašreizējie varoņi? Viņi ir tie paši gļēvuļi, kas 1918. gadā laidās lapās, tikko pamanīja sarkanu apsēju. Tajā laikā viņi mierīgu prātu pameta "savu" karali likteņa varā, bet paši steigšus apmainīja zobenus pret pastaigu spieķiem, apsēja neitrālus kaklautus un izdarīja visas citas manipulācijas, kas bija nepieciešamas, lai ienirtu masā kā "miermīlīgi pilsoņi". Varonīgie cīnītāji par monarhiju toreiz vienā acumirklī pagaisa no virspuses. Bet tagad, kad citu cilvēku darbības ietekmē revolūcijas vētras ir rimušas, kad bez bailēm var cildināt "savu" karali, šie troņa "kalpi" un padomdevēji labprāt atkal paceltu galvu. Tagad viņi atkal ar nepacietību gaida brīdi, kad varēs no jauna tiekties pēc siltām vietām. Tagad viņu padevība monarhijai atkal spraucas uz āru. Viņi atkal ir enerģijas pārpilni droši vien līdz brīdim, kad no jauna pie horizonta parādīsies pirmais sarkanais apsējs. Tad šie zaķpastalas atkal bēgs kā peles, kas pamanījušas kaķi.

Ja paši monarhi nebūtu vainojami, ka tādi tikumi radās, varētu izteikt viņiem vienīgi līdzjūtību sakarā ar to, ka pašreizējie "padevīgie kalpi" ir tik nožēlojamas figūras. Lai kaut vai tagad bijušie monarhi apzinās, ka kopā ar tādiem bruņiniekiem viegli var zaudēt troni, bet iegūt — nekad...

Svētulība bija tikai loģiskas sekas, kas izrietēja no visām mūsu nostādnēm audzināšanas darbā.

Mūsu audzināšanas mīnusi izpaudās visdrausmīgākajā formā. Pateicoties visai audzināšanas sistēmai, tādi nožēlojami cilvēki varēja spēlēt svarīgu lomu visos galmos, īstenībā pakāpeniski irdinādami monarhisma pamatus. Kad vēlāk sabruka visa celtne, viņus it kā vējš aizpūta. Tas ir pilnīgi dabiski: lišķi un roklaižas nekad nav tiekušies atdot savu dzīvību par monarhijas lietu. Ja monarhi to laikus nepamanīja un arī tagad principiāli nevēlas saprast, tad tas ir jo ļaunāk viņiem pašiem.

* * *

Audzināšanas darba nepareizu nostādņu dēļ neizbēgami vajadzēja rasties nepietiekami attīstītai atbildības izjūtai un tātad arī neprasmei pienācīgi izvirzīt un atrisināt vitāli svarīgas problēmas.

Slimības sākotnējais cēlonis lielā mērā slēpjas parlamentārajā režīmā — tas ne velti ir bezatbildīguma iemiesojums tīrā veidā. Diemžēl slimība tomēr pakāpeniski nokļuva visās mūsu dzīves porās, visvairāk valsts dzīves porās. Visur cilvēki vairījās no atbildības un vislabprātāk apmierinājās ar puspasākumiem un pusrisinājumiem. Personiskās atbildības mērs par pieņemtajiem lēmumiem kļuva arvien mikroskopiskāks.

Pietiek tikai atgādināt, kāda bija un pašlaik ir atsevišķu valdību pozīcija attieksmē pret vairākām augstākā mērā kaitīgām sabiedriskās dzīves parādībām. Atcerieties to, un jums kļūs skaidrs, kādus drausmīgus rezultātus dod šī vispārējā nenoteiktība, bailes uzņemties atbildību.

Apskatīšu tikai dažus no daudzajiem piemēriem.

Kā zināms, presi mēdz dēvēt par "lielvalsti". Šis epitets ir īpaši iecienīts žurnālistu aprindās. Patiešām, preses nozīme nenoliedzami ir milzīgi liela. Nav iespējams to novērtēt pārlieku augstu. Tieši presei ir jāturpina cilvēku audzināšana, kad tie jau ir brieduma gados.

Preses lasītājus kopumā var dalīt trīs grupās:

pirmkārt, tie, kas tic visam, ko lasa;

otrkārt, tie, kas netic nekam, ko lasa;

treškārt, tie ir cilvēki ar gaišu galvu, kas prot kritiski novērtēt izlasīto un izdarīt paši savus atbilstošus secinājumus.

Skaitliskā ziņā vislielākā ir pirmā grupa. To veido tautas pamatmasa, tālab tā ir idejiski visprimitīvākā nācijas daļa.

Lasītāju otrā grupa skaitliskā ziņā ir ievērojami mazāka. Daļēji to veido elementi, kas agrāk piederējuši pirmajai grupai, bet vēlāk ilgstošas pieredzes dēļ izjutuši vilšanos un metušies otrā galējībā: tagad viņi vairs netic nekam, kas pagaidām ir "nodrukāts tikai laikrakstos". Viņi neieredz nevienu laikrakstu un vai nu nelasa tos vispār, vai nemitīgi ir sašutuši par to saturu, uzskatīdami, ka laikrakstos ir tikai nepatiesība un meli. Kontaktēties ar šiem cilvēkiem kļūst ļoti grūti, jo viņi ir noskaņoti neuzticīgi pat tad, kad runa ir par tīru patiesību. Šos cilvēkus var uzskatīt par gandrīz zaudētiem pozitīvam darbam.

Trešā grupa skaitliskajā ziņā ir vismazākā. Tā sastāv no garīgi patiešām attīstītām personībām, kurām gan iedzimtās īpašības, gan audzināšana veicināja spēju patstāvīgi domāt.

Šie cilvēki cenšas veidot savu patstāvīgo viedokli, visu izlasīto paši pārbauda un tikai pēc tam izdara praktiskus secinājumus. Tādi cilvēki ikvienu laikrakstu izlasa kritiski. Rakstu autoram nereti klājas grūti, tāpēc žurnālistu kungu attieksme pret šādiem lasītājiem ir diezgan vēsa.