Mana Cīņa

Tai aizsardzības cīņai, kuru Vācijas valdība vērsa pret tautu sistemātiski indējošo presi, galvenokārt ebreju laikrakstiem, nebija nekādas sistēmas, tai nebija pat mājiena par kaut kādu noteiktību. Taču pirmām kārtām cīņai pietrūka mērķtiecības. Slepenpadomnieku kungu valstiskā "gudrība" nekādi nespēja kaut aptuveni novērtēt, cik nozīmīga ir nopietna cīņa pret ebreju presi, un pienācīgi izvēlēties šīs cīņas līdzekļus, iecerēt kaut kādu skaidru kampaņas plānu. Cīņa bija kā laiva bez stūres un burām. Ja kāda laikrakstu odze iedzēla pārlieku sāpīgi, tad dažkārt to slēdza uz dažām nedēļām vai mēnešiem, taču čūsku midzeni atstāja pilnīgi neskartu.

No vienas puses, te izpaudās ebreju bezgala viltīgā taktika, bet, no otras puses, — pieredzes trūkums un muļķība, īsti piedienīgas īpašības slepenpadomnieku kungiem. Ebreji bija pietiekami gudri, lai visiem saviem laikrakstiem nepiešķirtu vienlīdz uzbrūkošu raksturu. Nē, daļai ebreju preses bija uzdevums piesegt citus laikrakstus. Marksistiskajiem laikrakstiem tika dots uzdevums sistemātiski un atklāti apspļaudīt visu, kas cilvēkam svēts, visnekaunīgākā veidā apmelot valsti un valdību, rīdīt vienu nācijas daļu pret otru utt. Tajā pašā laikā citi ebreju laikraksti, buržuāziski demokrātiskās "domas" orgāni, paslēpās bēdīgi slavenās objektivitātes kūniņā un centīgi izvairījās no rupjībām, jo lieliski saprata, ka tukšpauraini cilvēki spriež tikai par virspusi un nekad nespēj uztvert lietas būtību. Izmantojot šo cilvēciskās vājības pazīmi, buržuāziski demokrātiskie laikraksti prata iegūt pat zināmu cieņu.

Tiem cilvēkiem, kas spriež tikai pēc ārējās formas, laikraksts "Frank­furter Zeitung" ir pieklājības paraugs. Šajā laikrakstā nekad nelieto rupjus izteicienus, vienmēr noraida fizisku nežēlību, nemitīgi apelē tikai pie "idejiskiem" cīņas līdzekļiem. Taču ir labi zināms, ka tāda "idejiskā" cīņa ārkārtīgi patīk tieši pilnīgi bezidejiskiem cilvēkiem. Tas ir nepietiekamas izglītības dēļ. Cilvēks atradinās pienācīgi uztvert dabu; viņš ir sagrābstījis šādas tādas zināšanas, tomēr nespēj tās derīgi izmantot, jo šajā ziņā nepietiek ar labu gribu un uzcītību. Turpretī iedzimtu dotību cilvēkam nav. Ieguvis tikai dažus pusizglītības aizmetņus, tāds cilvēks patiesībā neizprot dabas likumus; viņš nesaprot ari to, ka pati cilvēka eksistence ir pakļauta zināmiem mūžīgiem likumiem. Tāds cilvēks nesaprot, ka pasaulē, kur saule un planētas griežas, bet mēness riņķo ap planētām utt., kur vienmēr spēks valda pār vājumu un pārvērš pēdējo paklausīgā kalpā, nav un nevar būt nekādu īpašu likumu pašam cilvēkam. Šīs gudrās sistēmas mūžīgie principi nosaka arī paša cilvēka eksistenci. Cilvēks var pacensties izprast likumu sakarību, tomēr nekad viņš nespēj tos grozīt.

To visu nesaprot mūsu pusgudreļi. Un tieši šai "pusizglītotajai" pasau­lei ebreji izdod savus tā dēvētos "inteliģentos" laikrakstus. Šim lasītāju lokam izdod tādus laikrakstus kā "Frankfurter Zeitung" un "Berliner Tageblatt". Tieši tam ir pielāgots šo laikrakstu tonis. Un jāatzīst, ka tie sasniedz savu mērķi. Laikraksti izvairās paust kaut vienu rupju vārdu, bet tajā pašā laikā tie sistemātiski pilda cilvēku sirdis ar indi, tikai no cita trauka. Iemidzinot lasītāju ar saldu izklāsta formu, iedvešot viņam pārliecību, ka laikraksts kalpo tikai zinātnes un pat morāles interesēm, tas apbrīnojami veikli, gandrīz ģeniāli iemidzina lasītāja modrību un dara ar to visu, ko vien vēlas. Ieguvuši lasītāja U2,ticību, "solīdie" laikraksti veikli iedveš viņam domu, ka ebreju preses pārējā daļa, tiesa, šad tad grēko ar izteiksmes formas dēļ, taču pēc lietas būtības tāpat kalpo tautas interesēm un nekam citam. Iemidzinātais lasītājs sāk tam ticēt. Arī viņš neatbalsta šo laikrakstu asumus, tomēr izsaka protestu par jebkādiem tīkojumiem pret "preses brīvības" svētumu. Kā zināms, ar šādu pseido­nīmu figurē tie sistemātiskie meli un nodevīgā inde, ar ko baro mūsu tautu. Tā nu iznāk, ka pret preses bandītiem uzstāties atklāti nevienam nav uzņēmības. Pamēģini tikai uzstāties, tūlīt dabūsi sev kaklā visu tā dēvēto "solīdo" presi. Mēģini tik bilst kaut vārdu pret visapkaunojošākajiem preses orgāniem, un tūlīt visi pārējie laikraksti celsies aizstāvībai.

Tādā veidā šī inde netraucēti nokļuva tautas asinīs, bet valstij pietrūka spēka cīņai pret šo slimību. Valsts izmantoto līdzekļu nenoteiktībā un smieklīgumā izpaudās tās pagrimuma draudošie simptomi. Jo tas institūts, kam nav izlēmības ar visiem iespējamiem līdzekļiem aizsargāt savu pastāvēšanu, praktiski zaudē tiesības uz eksistenci. Jebkura nenoteiktība ir iekšējā pagrimuma ārējā izpausme. Agrāk vai vēlāk iekšējā pagrimuma izpausmēm seko pilnīga katastrofa.