Mans pieksnieks demons

"Protams, es esmu eksperts," virietis augstpratigi saka. "Es dzivoju piecpadsmit gadus ar vienu vistu un to pasu ar otru, tikai izdilis." Tiklidz uzdevums klust sarezgitaks par borsca gatavosanu vai kaunuma matu izkrisanu, jus uzreiz klustat apmulsusi.

Jutu, ka mani vaigi nevilus klust sarkani. Biroja ipasnieks savos izteicienos nebut nav kautrigs. Un vina personiga dzive acimredzami negaja labi, ja vins izdarija sadus secinajumus.

Valerijevics, kurs visu so laiku bija izmisigi grimasejis, iztira rikli.

– Varbut varam kerties pie lietas?

Un ta ir taisniba. Kapec es esmu tik sarugtinats? Kapec man butu jarupejas par to, ko sis rupjais puisis darga uzvalka doma par sievietem? Laujiet vinam pasutit krasas no mums un turpinat domat, ka sievietes smadzenes ir pietiekamas, lai veiktu epilaciju.

"Paradi man, kas tev tur ir," virietis igni saka, noraujot savu smago skatienu no manis.

Valerijevics izpalidzigi noliek sev prieksa sagatavoto prezentacijas failu ar cenam, atkal apsezas uz kresla un sastingst.

"Nav interesanti," rupjais puisis rezume mazak neka piecas sekundes velak. – Esmu dzirdejis par jusu iestudejumu. Jus mani neparsteidzat ar koka cenam – es sadarbojos ar somiem so pasu iemeslu del. Par tiem pasiem eiro vini pasi izkrauj manu kravas automasinu, un tad visa keksesu delegacija stav rinda, lai iedotu man pa dupsi. Ko jus sakat, inzenieri Luba? Vai tavs generalis skries, lai noskupstitu manu dupsi?

Es nevilus iztelojos, ka musu resnais Saposnikovs megina noklut uz celiem, un es gandriz saraujos. Tomer sis ir divainakas un smiekligakas sarunas mana dzive.

– Es nevaru zinat, Igors Vjaceslavovics. Bet es zinu, ka jusu klientiem, kuri druka piena iepakojumu, biezi ir problemas ar somu tinti. Jo ledusskapjos, nonakot saskare ar kondensatu, tas sak lobities nost un notiek ta – es sniedzos soma un noliku uz galda tuksu kefira maisinu ar izpludusu attelu. "Tas nenotiek ar musu krasu."

Valerijevics beidz pust, un biroja beidzot valda ideals klusums. Drukasanas magnats, saraucis pieri, paker paku no galda un sak to petit.

"Es to nopirku vakar," es turpinu savu virzibu. – Es milu so kefiru. No ta sanak laba mikla.

"Un ka es varu zinat, ka jus pats to nesasmalcinat ar acetonu?"

– Pirmkart, tas nebutu nopietni. Otrkart, esmu parliecinats, ka lidzigas sudzibas no klientiem jau esat sanemis, un, treskart, par to varat parliecinaties, ja paskatas uz kadu “Sesinieku”.

Tad saprotu, ka galvaspilsetas magnats, kurs savas dures tur visu Krievijas poligrafijas tirgu, diez vai dosies uz “sesniekiem”, un es pieticigi apklusu.

– Tatad, somi neatrisinaja problemu, bet musu krievu gudrie puisi to atrisinaja? – jauta rupjais virietis.

"Un tas ir Lubovas Vladimirovnas nopelns," saka Valerijevics, saujot uz mani ar acim. “Vins un musu tehnologs izstradaja formulu, kas ir izturiga pret nodilumu.

Skeptiski saknieba lupas, Zdanovs bungo ar pirkstiem pa galdu un atkal paskatas uz mani. Jutos neerti: vina skatiens ir parak caururbjoss – it ka vins meginatu nosvert manu IQ. Starp citu, man nav par ko kauneties. Goda simts divdesmit septini.

Tatad. Ja vins joprojam megina novertet manu intelektu, vins acimredzami sak netrapit. Vismaz jums ir jaskatas augstak.

– Tatad, inzeniere Luba un vinas sasvidusais bekvokals. Rit laujiet savam minionam atnest man krasu parbaudei. Tikai normala tilpuma, nevis ka skopuli no Krasnodaras vienradza asaras pileja megene. Izmeginasu uz klientiem. Ja tas darbojas labi, mes runasim par cenu. Kapec tu boli acis, biedri Pirogov? Vai jus domajat, ka Igoru Zdanovu var nolaist par pirmo cenu? Vai grasaties doties prom ar parakstito ligumu knabi?

Es jutu pec salvetem soma un diskreti pasniedzu tas Valerijevicam. Sekundes kavesanas un vins mus noslicinas.

"Es tevi saprotu, Igor Vjaceslavovic," vins snac, pieceloties no kresla. "Uz to… pozitiva nots, tad mes dosimies." Rit jums tiks piegadati paraugi vislabakaja iespejamaja stavokli.

"Ardievu," rupjais nomurmina un, zaudejis interesi par mums, atver sava klepjdatora sudraba vaku. – Un panem savus papirus. Es nenododu makulaturu un pudeles kops 1986. gada.

Ari es piecelos, pieklajibas pec novelu ofisa saimniekam labu dienu un, nesanemusi atbildi, dodos uz izeju.

– Ko tu teici, ka dari ar kefiru? – sasniedz mani pie durvim.

"Es ieliku miklu," es atbildu, pagriezoties.

Poligrafijas karalis urbj savu vertejoso skatienu vispirms mana seja un tad manas kajas, kas man uzreiz liek tas apsegt ar maisu.

– Inzenieris – un jus gatavojat?

– Manai meitai loti garso piragi.

– Laikam ari ar zali? – vins riebigi nosnac.

– Nu kapec ar zali? Man labak patik ar galu.

3. nodala

"Tiksanas ar Zdanovu bija arkartigi pozitiva, Olegs Jevgenevic," Viktors sirsnigi saka. – Jau no pirmajam sekundem tika panakta savstarpeja sapratne un parrunata krasas piegade parbaudei.

Es klusi nopusos. Vinam nevajadzetu melot. Tagad iedvesmotais Saposnikovs iztaisnos krutis no augosa mazvertibas kompleksa un par godu lugs vakara skirot zirnu maisus un iestadit rozu krumus.

– Vai vins parakstija ligumu?