Monika un Dimantu Ciltstēvs

—    Lielais gadatirgus, — iesāka Ērla, — notiek reizi gadā, aprīļa pēdējā sestdienā. Visi to ļoti gaida, jo tā ir iespēja tikt pie jaunām mantām un mājlopiem un ari parādīt citiem, ko ir izde­vies pa gadu izaudzēt.

—   Izaudzēt? — nesaprata Monika. — Ko izaudzēt?

—   Lopus, — īsi un kodolīgi atteica Ērla. — Vistas, tītarpiles, aitas un tamlīdzīgi. Nu, jūs jau zināt…

—   Redz, ko, — nopriecājās Ralfs. — Derētu iegādāties kādu pārīti jenotu, lai Meža Vecai būtu ar ko nodarboties. Citādi, man šķiet, viņas vistas atkal ir pārlieku savairojušās…

—  Jā, vistas, — sapņaini noteica Ērla, jo — vistas — bija vienī­gais vārds, ko viņa bija uztvērusi no visas Ralfa tirādes. — Vistas un tītarpiles, un zosis… Labākos dzīvniekus pārdod izsolēs, un tur patiešām cenas ir neiedomājamas…

—   Vai tu arī piedalīsies kādā izsolē? — vaicāja Arvils, un Ērla nez kāpēc nosarka un sāka kaut ko neskaidri pie sevis bubināt. Tad viņa nokrekšķinājās un, ignorēdama Arvila jautājumu, teica: — Gadatirgus sākas pulksten deviņos no rita. Mēs varētu satik­ties pie manas mājas pusdeviņos. Līdz gadatirgum no ciemata ir tieši pusstundas gājiens.

—   Labi, sarunāts, — teica Monika, un arī visi pārējie piekrī­toši pamāja.

Pēc neilga laiciņa Ruta ar Ērlu devās uz slidotavu, bet Mo­nika apsēdās pie dambretes galda. Ralfs, izstiepies šūpuļtīklā, kas bija iekārts starp divām priedem, bija iemidzis, lai gan saule spīdēja viņam tieši sejā.

Meža Veča zem čīkstoša pumpja mazgāja kadu milzīgu koka toveri un klusām pie sevis dungoja.

—   Kurš vinnē? — viņa uzsauca, redzēdama, ka Monika ar Arvilu iegrimuši dambretes spēlē.

—   Pagaidām Monika, — negribīgi atteica Arvils.

Meža Veča vēl pēdējo reizi izskaloja toveri un panācās tuvāk.

—   Kādi jums ir plāni? — viņa gribēja zināt.

—  Par ko? — jautāja Monika, neatraudama skatienu no lau­ciņa. Arvils patlaban draudēja izmainīt spēles gaitu un nebūt ne Monikai labvēlīgākajā virzienā.

—   Par aluķēmiem, protams, — izbrīnīta paskaidroja Meža Veča.

—  Ak, par aluķēmiem… — izklaidīgi sacīja Monika, cenz- damas izdomāt, kurš no trim nejēdzīgiem gājieniem butu tas jēdzīgākais.

—  Ha! — teica Arvils un nokāva trīs baltos kauliņus. Monika ievaidējās.

Meža Veča saprata, ka spēle kuru katru brīdi būs cauri, un tā ari bija.

—   Ak tu viens, — skaudigi teica Monika, kad Arvils bija uzvarējis. — Ka tev tā paveicas?

—  Man nepaveicās, — lepni paziņoja Arvils. — Ja man būtu paveicies, spēle būtu bijusi cauri jau pirms piecām minūtēm.

Monika apvainojusies uzmeta lūpu.

—  Vai beidzot kads man varētu atbildēt? — sapīkusi painte­resējās Meža Veča.

Monika un Arvils izbrīnīti uz viņu palūkojas. — Atbildēt? Ko atbildēt?

—  Ko jūs izlēmāt par aluķēmiem. Es jums ieteiktu sūtit viņus ķert jenotus, bet es zinu, ka jūs jau mani šā vai tā neklausīsiet…

Monika domīgi sarauca pieri.

—  Nu, neko īpašu jau mēs nolēmuši neesam, — viņa lēnām teica. — Es droši vien paskatīšos ar Aci — kas zina, varbūt palai­mēsies ieraudzīt to dimantu Ciltstēvu, un tad mums būs miers.

Meža Veča neticīgi nogrozīja galvu.

—  Ja tu vienreiz saplsies ar aluķēmiem, tev miera vairs nebūs, tici man. Bet paskatīties jau var. Protams, ja tu vel atceries, kā tas darāms. Un ko jus darīsiet rit? Mežsargs domā, ka kādu dienu varētu uzrīkot braucienu pa ezeru. Viņam ir veca motorlaiva…

Monika izbrinita paraudzījās uz Meža Veču.

—   Vai tad tu uz gadatirgu nenāksi? — viņa vaicāja.

Kādu mirkli Meža Veča apstulbusi uz viņu blenza un tad, skaļi iesaukdamās, iebelza sev pa pieri.

—   Kā es varēju aizmirst! — viņa iebrēcās tik skaļi, ka Ralfs tūlīt pamodās, bet Bens pieskrēja klāt un norūpējušos skatienu vērās augšup uz Meža Veču. — Kā es varēju aizmirst kaut ko tādu! Manas vistiņas, mani cālīši… Tiem vajadzīgs papildinā­jums… — Palēkdamās viņa iemetās mājā, skaļi saukdama Mež­sargu.

—   Lūk, to es saucu par entuziasmu, — nosmējās Ralfs un tīksmi izstaipījās. Monika paraudzījās uz viņu un iebrēcās.

—  Trakais, tu taču esi pārsauļojies! — viņa kliedza.

Ralfs apjucis pačamdīja seju. Tā patiešām bija karsta un pat nedaudz tā kā sūrstēja. — Bet es nemaz nebiju domājis sauļoties, — viņš mulsi sacīja. — Laikam nogulēju nedaudz par ilgu… Kāpēc jūs mani nepamodinājāt?

—   Mēs spēlējām dambreti, — cienigi teica Arvils, it kā ar to viss būtu paskaidrots.

Ralfs izrausās no šūpuļtikla un grīļīgā gaitā devās uz mājas pusi.

—   Zināt, es laikam iešu istaba, — viņš sacīja. — Man tā kā drusku nelabi no tās saules…

Bet Monika ar Arvilu viņu vairs nedzirdēja, jo bija no jauna iegrimuši saspringta cīņā.

Kad viņi pēc kādām divām stundām iegāja iekšā, Ralfu nekur nemānijā. Meža Veča teica, ka viņš juties nelāgi un aizgajis pagu­lēt, un ta nu Monika ar Arvilu iegaja meiteņu istabā un turpināja dambretes maču. Patlaban rezultāts bija 6:4 Arvila labā, bet Monikai ar katru nākamo spēli veicās aizvien labāk un labāk. Pēcpusdienā pārnāca Ruta un palūdza Arvilam sameklēt viņai kadu no Ralfa piedzīvojumu grāmatām, bet Arvils, tikko izgājis pa durvīm, jau bija atpakaļ.