Monika un Dimantu Ciltstēvs

Diezgan samulsusi, Monika apsēdās siltajās smiltis un, sarau- kusi pieri, domāja, ko darīt tālāk.

Tiklīdz meitene bija nospriedusi, ka būs vien jāatgriežas, jo, iespējams, viņa ir kaut ko iedomājusies nepareizi, kaut kas notika.

Vispirms viss kļuva žilbinoši balts, tad atskanēja dīvains troksnis, kas sākās kaut kur augstu virs galvas, bet strauji naca arvien tuvāk. Monika izbijusies pavērās augšup, un atkal — gluži tāpat kā iepriekšējās nakts sapni — pār viņu brāzās izpludušas, melnas ēnas. Ari troksnis kļuva vēl skaļāks, bet Monika negaidīja, kad tas saks plēst pušu viņas ausis, un tūlīt pat iedomājās Mež­sarga istabu…

Pagāja tikai mirklis, un viņa bija tur.

—   Uhh… — Monika teica un atviegloti nopūtās. — Tas nu gan bija…

—   Kas? Kas notika? — sauca Meža Veča un Mežsargs, bet aluķēmu Vecais sēdēja, saliecies uz priekšu, ar nepacietību gaidī­dams, kad Monika sāks runāt.

Kad viņa bija visu izstāstījusi, visi likās tikpat samulsuši kā viņa pati pirms brīža.

—  Kā tad tas var būt? — brīnījās Mežsargs, braucīdams bārdu. — Vai tu visu iedomājies tā, kā tev tika stāstīts?

—  Protams, — attrauca Monika. — Bet tas vēl nav viss. — Un viņa izstāstīja savu dīvaino sapni.

Nu visi bija apmulsuši vēl vairāk.

—  Neko nesaprotu, — sacīja aluķēmu Vecais. — Vēl vairāk — man nav ne jausmas, kas nupat notika. Un kāpēc tas viss atgādi­nāja tavu sapni. Ja vien… Vai tikai tu nupat nebiji aizmigusi?

Monika sašutusi palūkojās uz aluķēmu. — Protams, ka es nebiju aizmigusi! — viņa iesaucās. — Lai nu ko, bet atšķirt aiz­migšanu no Acs es gan varu! — Taču tad viņa vēlreiz iedomājās savādo sapni un piepeši saprata, ka nemaz tik pārliecināta par to nav… Tomēr viņa negribēja to tagad teikt citiem. Viņa bija droša, ka nupat nebija aizsnaudusies un ka viss, ko viņa tikko redzēja, patiešām bija Acs.

—  Tomēr viens mums ir skaidrs, — nomurmināja aluķēmu Vecais.

—   Kas? — vienā balsī iesaucās Monika un Ruta.

—   Dimantu Ciltstēva pazušanā ir iejaukti kringi, — aluķēms sacīja. — Tās sešas galvas, ko tu redzēji, noteikti kaut ko nozīmē. Ja tikai mēs varētu uzzināt, ko īsti…

Viņš apklusa, un arī visi pārējie klusēja.

—  Kad tu vari atkal skatīties ar Aci? — aluķēms jautāja Moni­kai. — Varbūt nākamreiz veiksies labāk.

—    Meitenei jāļauj atpūsties, — stingri noteica Meža Veča.

—   Fj nu sazini, kas tās melnās ēnas tādas ir… Man neliekas, ka viņai vispār vajadzētu kaut ko darīt.

—   Bet tas ir ārkārtīgi svarīgi! — satraucās Vecais. — Mums noteikti jāatrod dimantu Ciltstēvs! Iedomājaties, kas var notikt, ja tas ir nonācis pie kringiem — viss Mežs var tikt pazudināts! Atkal visapkārt plosīsies ugunsgrēki, un nebūs vairs ne aluķēmu, ne mežaļaužu, nekā!

—   Kāda jēga dedzināt Mežu, — iebilda Arvils, — ja dimantu Ciltstēvs viņiem būtu jau rokā?

Aluķēmu Vecais nopietni pavērās uz zēnu. — Kringi ir neiz­protami un nežēlīgi. Nekad nevar zināt, ko viņi var iedomāties iz­darīt, ja tiek pie varas. Mēs nedrīkstam to pieļaut, mums ir jāat­rod tas dimants.

—   Labi, labi, — beidzot negribīgi sacīja Meža Veča. — Bet tikai citu reizi. Ja meitene būs nomocīta, viņa vispār neko nevarēs palīdzēt, tāpēc lieciet viņu uz bridi mierā.

—  Skaidrs. Nu tad līdz nākamajai reizei, — teica Vecais un, stivi piecēlies, izgāja pa durvīm.

Meža Veča nemierīgi sakustējās. — Nez kāpēc, — viņa sacīja,

—   es allaž labāk jutos, redzot viņu ejam, nevis nākam. Viņš saka, ka kringi esot neizprotami… Viņš pats ir neizprotams!

—  Jūs visi esat jocīgi, — attrauca Arvils. — Arlabunakti, es eju gulēt!

—  Jau tagad? — brīnījās Monika. — Pulkstenis taču tikai sep­tiņi.

—   Vienalga, man nāk miegs, — teica Arvils un nožāvājies devās lejup.

Laikam todien bija bijis par daudz saules, it sevišķi kopā ar aluķēmu, jo visi — ne tikai Arvils — jutās neparasti saguruši. Meža Veča vel iegāja palūkot, kā klajas Ralfam, un, iznākusi no viņa istabas, paziņoja, ka zēns esot "sanīcis, bet būs dzīvotājs". Šādas prognozes nomierināti, ari pārējie sekoja Arvila paraugam un devās pie miera.

Monika mēģināja gultā palasīt grāmatu, bet domas visu laiku atgriezās pie tikko redzētā. Ruta lasīja vienu no Ralfa pirātu stāstiem, bet, kad Monika kaut ko pie sevis nomurmināja, viņa pacēla acis no grāmatas.

—  Vai tu ko teici? — viņa vaicāja.

Istaba grima puskrēslā, jo dega tikai mazās sienas lampiņas virs meiteņu gultām, un rāmi dzeltenīgā gaismā mirdzēja vitrāža.

—   Es teicu, — sacīja Monika, — ka tas ir pavisam savādi. Nekad agrāk nav bijis tā, ka sapņi atgādina Aci, bet Acs atgādina sapņus. Un kas tās bija par melnajām ēnām? Un tas dīvainais troksnis?

—  Varbūt tie bija klabiķi? — minēja Ruta. — Klabiķi ir melni, tie var taisīt lielu troksni un reizēm tie lido baros. Kad medī pūpēžveidīgos…

—   Bet tur nebija neviena pūpēžveidigā, — iebilda Monika. — Un es taču zinu, kā izskatās klabiķi. Saproti, tās ēnas bija tādas kā izplūdušas, it kā nebūtu reālas…

Ruta paraustīja plecus. — Varbūt tas vienkārši ir no tā, ka tu sen neesi trenējusies?