Monika un mežs

-    Es vairs nevaru to spiegšanu klausīties, tā man iet caur kauliem, viņš pa­ziņoja, atsēzdamies uz kāda celma.

Ruta nepielūdzami pūta pievilinātājā, un Mežu turpināja piepildīt vājprātīgie spiedzieni, līdz beidzot arī Monika un Ralfs nodrebinājās un palūdza viņu uz kādu mirkli rimties. Monika juta, ka griezīgā, spiedzīgā skaņa viņai sāk pulsēt deniņos, bet Arvils sēdēja uz celma, aizspiedis ausis ar īkšķiem, un blenza sū­nās sev pie kājām, gaidīdams, kad tas viss reiz beigsies…

Un tad viens nāca.

Smiedams pilnā rīklē un izskatīdamies pēc prātu izkūkojuša albinoza astoņkāja, pūpēžveidīgais izdrāzās no avenājiem tieši pie celma, uz kura sēdēja Ar­vils, un tā kā Arvils pūpēžveidīgajam bija visai niecīgs šķērslis, viņš, daudz ne­domājot, metās tik tam pāri. Savukārt Arvils, joprojām sēdēdams ar īkšķiem ausīs, pūpēžveidīgo pamanīja daudz par vēlu tikai tad, kad tā vēsās, nedaudz mitrās pseidopodijas jau stampāja viņam pār muguru… Arvils ieķērcās gandrīz tikpat skanīgi kā baltais radījums viņam mugurā un izbailēs pielēca kājās, bet pūpēžveidīgais savukārt, nobijies no piepeši atdzīvojušā celma, iespiegdams Arvilam tieši ausī, metās sāņus un pazuda starp kokiem.

Arvils stāvēja un izbailēs vēl arvien kliedza, bet Ralfs pikti purpināja kaut ko par vējā palaistu medījumu…

Kad Arvils bija nomierinājies, Ruta atkal iepūta pievilinātājā. Un atkal nācās gaidīt krietni ilgi, līdz nākamais baltais spiedzējs apveltīja viņus ar savu uzma­nību. Šoreiz Arvils viņam ceļā negadījās, un Monika pamanījās nogrābt to aiz kakla, kad viņš drāzās tai garām. Ralfs, laiku nezaudēdams, apmeta tam ap kaklu auklu un sasēja kārtīgu mezglu.

-     Nu tā, Ralfs noteica, slaucīdams gar biksēm nosmērētās rokas. Tas nu tā kā būtu padarīts varam sākt eksperimentēt!

-    Ja tu gribēji spiegt uz aluķēmu, tev nemaz nevajadzēja ķert šito spoku pie­tiktu ar šo pašu svilpīti, sacīja Arvils, pamādams uz pievilinātāju. Ja jau paši pūpēžveidīgie to spiedzienu neatšķir no īstā, tad aluķēms neatšķirtu ne tik…

-     Var jau būt, teica Ralfs. Bet mēs taču nemaz nezinām, vai tas ir viņu spiedziens, no kā baidās aluķēmi. Tas varētu būt arī jebkas cits.

-     Piemēram, kas? jautāja Arvils. Ko tad vēl pūpēžveidīgie tādu dara?

-     Nezinu, Ralfs noplātīja rokas. Tur jau tā nelaime, ka mēs neko par vi­ņiem nezinām. Ja man tikai būtu bijusi iespēja ilgāk pavērot to bērnistabu…

-     Bet tev nebija, noteica Ruta. Tā kā nāksies vien iztikt ar šo pašu ek­semplāru, viņa pamāja uz pūpēžveidīgo, kas raustījās Ralfam auklas galā.

«Šis pats eksemplārs» izskatījās varen gražīgs. Tam nepavisam nepatika būt piesietam auklā, un tas nikni raustījās uz visām pusēm, mēģinādams izrauties, bet tas viņam neizdevās vis. Ralfs, siedams mezglu, bija zinājis, ko dara. Vie­nu bridi pūpēžveidīgais paplēta muti, grasīdamies izgrūst kādu sevišķi nelādzī­gu spiedzienu, bet Monika jau to bija gaidījusi un tagad uzbrēca: Turi muti! un pūpēžveidīgā mute tūlīt pat aizvērās.

Tagad, kad pūpēžveidīgais bija noķerts, varēja iet izmēģināt tā efektu uz alu­ķēmu, un viņi visi ar auklā piesieto pūpēžveidīgo devās atpakaļ uz egļu biezok­ni. Kad viņi bija nonākuši līdz biezoknim, Monika apstājās.

-    Tagad jāmēģina iet ļoti klusām, viņa sacīja. Lai aluķēms nezinātu, kas mums padomā.

Tā nu viņi piesardzīgi lavījās cauri biezoknim, līdz puskrēslā starp melnajiem egļu stumbriem iezaigojās zaļš paugurs, kas, bērniem nākot tuvāk, mirdzēja ar­vien spilgtāk. Viņi tuvojās aluķēma būrim.

Pienākuši diezgan tuvu, viņi ieskatījās būri.

Aluķēms sēdēja uz dēļa būra stūrī, joprojām izskatīdamies pēc peļu lācīša, un ar nagiem ķemmēja savas pinkainās ausis, tajā pašā laikā diezgan melan­holiski blenzdams būra pretējā sienā.

Ralfs pievilka sev tuvāk pūpēžveidīgo, bet tas ievilka visas pseidopodijas un nolikās zemē kā izplūdusi balta pļeka. Neizskatījās, ka viņš šobrīd būtu noska­ņots uz spiegšanu, gluži pretēji likās, ka viņš tūlīt pat aizmigs…

Ralfs pamāja Monikai un sāka vaikstīt dīvainas grimases. Ko viņš gribēja pa­teikt, tas Monikai īsti skaidrs nebija, bet viņa nojauta, ka viņš droši vien jautā, ko lai tagad iesāk. Neba nu ka viņai būtu kādas idejas…

Uz pirkstgaliem pienākusi pie gulošā pūpēžveidīgā, viņa to nedaudz pabak­stīja ar kāju, bet pūpēžveidīgais nelikās to manām un gulēja sastindzis, tagad

atgādinādams dīvainu baltu akmeni. Tad Monika pabakstīja to nedaudz stip­rāk. Pūpēžveidīgais par atbildi nedaudz paplēta savu mutes spraugu un izgrū­da kaut ko līdzīgu ņerkstienam, taču likās, ka viņam ir slinkums pat īpaši pro­testēt. Tad Monika pieliecās, pacēla viņu no zemes un kārtīgi sapurināja.

Tad nu gan pūpēžveidīgais sabijās. Tūdaļ pat viņš izlaida kādas desmit pseidopodijas un ņēmās tās tirināt, laikam meklēdams kādu vietu, kur pieķerties. Atbalsta punktu neatradis, viņš atkal paplēta muti un šoreiz nervozi ieķiķinājās.

Monika un pārējie saspringti blenza uz būri, lai redzētu, kādu efektu tas ir atstājis uz aluķēmu. Aluķēms bija piecēlies kājās, un likās, ka tas uzmanīgi klausās.

-     Kas tur ir? viņš jautāja.