Monika un mežs

Meža Veča pagatavoja viņiem veselu kalnu maizīšu un salēja divos termo­sos tēju. Kad viss bija sagatavots, ari bērni bija apģērbušies un gatavi doties ceļā.

Arā Monika pasvilpa Benam, un tas metās pie viņas, rožaino mēli izkāris un plušķaino asti luncinādams. Ērla stāvēja blakus un sarauktu pieri noskatījās, kā Monika uzliek sunim viņa kakla siksniņu. Auklu gan viņa tai klāt vēl nelika, bet sarullējusi iebāza to jakas kabatā.

-     Nez, vai tev vajadzētu ņemt līdzi arī suni, Ērla šaubīgi teica.

-     Kāpēc tad ne? nesaprata Monika.

-     Viņam tajos purvos var uznākt kāda suņa luste uz lapsām vai ko citu… Mums tur nebūs laika vāķīt suni, tu taču zini…

-     Nu nē, Monika teica. Benu es tomēr ņemšu līdzi, es tieši domāju, ka viņš mums var noderēt brīdināt mūs par Vadātāju un tamlīdzīgi.

-    Jā, un tad viņš rēkdams metīsies virsū Vadātājam, un tas viņu ievilinās pir­majā akacī… noteica Ērla.

-    Viņš to nedaris, ja es viņam aizliegšu, Monika apgalvoja. Bens ir gudrs suns, viņš vienmēr mani klausa, viņa sacīja, laikam jau piemirsusi atgadīju­mu ar kanalizācijas lūku.

-     Ejam, ejam, nepacietīgi skubināja Ralfs. Ir jau gandrīz desmit, un būs jau pusdiena, kamēr mēs vispār tiksim līdz purviem.

-    Es tur tālāk esmu paslēpusi pāris maisu, grozu un auklas, sacīja Ērla, pa­mādama uz Meža pusi. Lai būtu kur salikt olas un mazuļus.

Un tad viņi devās pāri priežu pakalniem uz to pusi, kur pēc Ērlas izteikuma divu stundu gājiena attālumā vajadzēja būt Vadātāja purvam un Bezdibenīgajiem akačiem.

Rīts patiesi bija vēss.

Koku zarus sedza viegla sarma, un tie likās kā pārklāti ar baltu glazūru. Ze­me bija sasalusi un kraukšķēja zem gājēju soļiem, bet citādi viss bija kluss un mierīgs. No klabiķiem nebija ne vēsts laikam tie tupēja savās ligzdās, gaidī­dami, kad diena iesils. Arī pūpēžveidīgos daudz nemanīja tikai retumis kāds balts stāvs pazibēja tālumā starp kokiem, nozuzdams tik ātri, ka nevarēja īsti saprast vai tur kas maz ir bijis, vai nav…

Bērni gāja sarāvušies, un viņu elpa kā balti tvaiku mākonīši izplēnēja dzid­rajā gaisā. Bens, skaļi elsdams un no prieka plati smaidīdams, rikšoja visiem pa priekšu, laiku pa laikam atskatīdamies, vai bērni viņam seko.

-     Brrr… nodrebinājās Ērla, sabāzdama rokas dziļāk pelēkā mētelīša kaba­tās. Ir gan vēsumiņš… Pirms sniega jau vienmēr šķiet nelādzīgi auksts, vi­ņa sacīja un pavērās debesīs.

Tās bija bāli pelēkas un pie apvāršņa tādas kā tumšākas. Jādomā, tur sabie­zēja sniega mākoņi.

-     Nepienāks ne vakars, kad jau sāks snigt, sacīja Ērla, kad bija izpētījusi debesis. Būtu labi, ja mēs līdz tam laikam tiktu atpakaļ mājās, jo bīstos, ka uznāks kārtīga sniega vētra.

-     Ja sniega vētras te ir tādas pašas kā parastās vētras, tad es arī ļoti ceru, ka mēs būsim jau mājās, sacīja Arvils un bažīgi palūkojās uz tumšajiem mā­koņiem Meža vina malā.

-    Ai, vēl trakākas! līksmi attrauca Erla. Neaizmirsti, ka tagad ir ziema un ir daudz nepatīkamāk atrasties ārā ziemā, kad trako vētra, nekā pavasarī, va­sarā vai rudenī. Atsevišķas sniega vētras mēdz būt patiešām mežonīgas…

-     Ceru, ka šī tāda nebūs, sacīja Arvils.

Ērla kritiski aplūkoja tumšo padebesi.

-      Kas zina… viņa sacīja. Kas zina… Parasti pirmais sniegs nenāk ar briesmīgām vētrām, bet vienmēr jau ir iespējami izņēmumi. Atceros… viņa uzsāka, sejā iegulstot sapņainai grimasei, ka tad, kad man bija četri gadi, tieši pirmais sniegs atnāca ar visspēcīgāko vētru visā Meža vēsturē. Kaut ko tādu vēl neviens nebija piedzīvojis, pat vecā Loja ne… viņa sajūsmināta stās­tīja, kamēr Arvils izskatījās tā, it kā viņam būtu sameties nelabi ap dūšu. Tā sākās tik pēkšņi, ka daudzi nepaspēja pat noslēpties mājās, un nepagāja ne des­mit minūtes, kad viss Mežs bija burtiski aprakts zem vienas milzīgas kupenas, kuru drausmīgais vējš tad turpināja svaidīt no vienas puses uz otru, bet mākoņi turpināja gāzt klāt jaunu sniegu… Vairāki Mežaļaudis tika tā ieputināti, ka līdz viņiem ātrākās tikai pēc vairākām dienām, bet daži tā arī netika atrasti…

Arvils norīstījās, bet Monika paraustīja Ērlu aiz piedurknes, iečukstēdama vi­ņai ausi, ka «labi jau ir, bet vai tu to nevarētu pabeigt stāstīt kādu citu dienu»…

Kādu bridi viņi gāja tālāk klusēdami, un Arvils pamazām nomierinājās, kaut arī laiku pa laikam joprojām pameta bažīgus skatienus uz tumšajiem māko­ņiem pamalē.

Pēc neilga laika viņi sasniedza Stāvo kalnu, bet šodien tas likās tukšs un pa­mests. Atšķirībā no pagājušās reizes, kad Monika šeit bija kopā ar Ralfu, šo­reiz pār to nešaudījās neviens pūpēžveidīgais, un milzīgi stāvais kalns slējās pret baltajām debesīm, vairāk nekā jebkad atgādinādams nocietinājuma mūri.

Viņi nerāpās kalnā, bet devās gar tā pakāji tālāk Mežā. Pēc kāda laika kalns nogriezās pa labi, bet bērni turpināja iet taisni un drīz iegāja jaunu priežu, eg­ļu un bērziņu mežā, kur zemi klāja sasalušu mellenāju klājums.

-     Sīko koku audze, sacīja Ērla, pamādama ar roku uz Mežu" visapkārt.

Sīko koku audze pletās, cik tālu vien sniedzās skatiens, un bērniem, kuri šeit

bija pirmo reizi, tā šķita bezgalīga.