Monika un mežs

Bija skaidra un auksta ziemas diena. Debesis bija koši zilas, un viss Mežs bi­ja tinies biezās, mirdzoši baltās kupenās. Kariete, klusām rūkdama, eleganti brauca pāri dziļajām kupenām, atstādama aiz sevis sniegā platas sliedes.

Mežā viss bija kluss. Nemanīja neviena klabiķa, neviena pūpēžveidīgā, un tikai reizēm sašūpojās kāds koka zars, nobirdinādams lejā baltas sniega vēr­petes.

-     Skaisti, priecājās Mežsargs, lūkodamies apkārt. Un drīz būs Ziemas saulgrieži jūs taču to neesat aizmirsuši?

Visi noelsās, jo, patiesību sakot, ar visiem uztraukumiem par aluķēmiem, vecmāmiņām un tuvojošamies sacensībām tas viņiem bija galīgi izkritis no prāta.

Pēc kādu desmit minūšu brauciena viņi sasniedza ezeru. Tas tagad atgādi­nāja apaļu, sniega klātu līdzenumu, un Meža Veča stūrēja karieti tam taisni pā­ri. Pārbraukuši pāri aizsalušajam un apsnigušajam ezeram, viņi iebrauca atkal Mežā, un nepagāja necik ilgs laiks, kad starp kokiem sāka rēgoties slidotavas jumta apaļais kupols. Pie slidotavas rindu rindās jau stāvēja kamanas un karie­tes ar sliecēm, un mežaļaudis un mežabērni bariem vien nevaļīgi skraidīja šur­pu turpu. Meža Veča ielavierēja karieti brīvā vietā starp divām nartām, kurām priekšā bija aizjūgti milzīgi, pinkaini suņi, un visi izkāpa.

-     Paskat, ko… sacīja Meža Veča, atgāzusi galvu un lūkodamās uz slido­tavu. Es te nekad agrāk nebiju bijusi. Diezgan liela tā jūsu slidotava.

-     Kā tad, lepni atteica Ruta, it kā viņa būtu te slidojusi visu mūžu. Pa­gaidi vien, kad tiksi iekšā tad tik tu pa īstam redzēsi, cik tā ir milzīga!

Visi devās uz slidotavas durvīm, un Ruta gāja pa priekšu. Kad viņi ienāca zaļajā gaitenī, tas bija pilns ar mežaļaudīm, kas staigāja šurpu turpu, un mežabērniem. Ar slidām rokās viņi sasaukdamies skraidelēja apkārt. Ruta apstājās.

-     Ieskriešu ģērbtuvē paķert jūsu biļetes, viņa sacīja, un tad jūs dosieties augšā uz savām vietām. Redzēsimies pēc sacensībām!

To pateikusi, viņa aizmetās prom pa zaļo gaiteni un pazuda kādās no sānu durvīm. Pēc mirkļa viņa atkal parādījās, turēdama rokā biļetes. Viņai pakaļ no tās pašas ģērbtuves iznāca Ērla.

-     Tā, ņemiet, sacīja Ruta, izdalīdama biļetes.

-    Un novēliet mums labu veiksmi, piebilda Ērla un piemiedza Monikai ar aci.

Monika atvēra durvis, un visi devās pa kāpnēm augšup uz skatītāju tribīnēm.

Kaut arī pulkstenis bija tikai desmit Meža Večas pulksteņa jenots nupat

bija norējis desmit reizes -, tribīnes jau bija pa pusei pilnas.

Monika un pārējie uzmeklēja savas vietas, kas bija apmēram zāles vidū, un apsēdās. Visapkārt skanēja balsu murdoņa mežaļaudis bija ieradušies kopā ar saviem radiem un draugiem un tagad nekavējās pārspriest šāgada čempio­nāta aktualitātes. Monika pāris rindas uz priekšu ievēroja to pašu meža veču­ku, kurš kādā treniņā bija jutis līdzi savam mazbērnam. Tagad viņš sarunājās ar kādu mežasievu vidējos gados, tai bija īsi piķa melni mati.

-     Runā, ka šodien sacensībās piedalīšoties arī kāds ne-mežabērns, viņš sazvērnieciski stāstīja.

-     Ej nu ej! brinījās mežasieva. Kaut kas tāds taču vēl nekad nav piere­dzēts!

-    Nē, bet runā, ka šai tā esot meitene esot liels talants. Gandrīz kā mūsu pašu Riai! vecītis čukstēja.

Mežasieva aizklāja seju ar plaukstu.

-     Vai, vai tad nu gan… Nebiju domājusi, ka vēl kāds varētu slidot tā kā mūsu Ria…

Viņi apklusa, un Monika pievērsās pārējiem. Tribīnes turpināja pildīties ska­tītājiem, un izskatījās, ka nepaliks nevienas pašas brīvas vietas.

Ledus lejā mirdzēja viegli zeltains, bet tas nebija īpaši uzkrītoši, jo tribīnes bija spilgti apgaismotas, lai skatītāji varētu atrast savas vietas. Vienā slidotavas malā bija uzvilkts paliels ekrāns, bet zem tā ar sarkanu samtu pārvilkts galds ar deviņiem krēsliem acīmredzot tās bija tiesnešu vietas. Kādas desmit minū­tes pirms vienpadsmitiem, kad tribīnes jau bija pieblīvētas līdz pēdējam, viens pēc otra ieradās tiesneši un ieņēma savas vietas pie sarkanā galda.

-     Tūlīt sāksies, skaļi čukstēja Mežsargs, un kāds no aizmugures uzšņāca viņam dusmīgu «Kuš!».

Meža Večas pulksteņa jenots norējās vienpadsmit reizes, un tribīņu spožais apgaismojums tajā pašā mirklī sāka dzist. Pāris sekundēs slidotava bija satumsusi, un tikai ledus mirdzēja spoži zeltainā gaismā.

-     Uzmanību, uzmanību! sievietes balss skaļrunī sacīja. Atklājam šāgada ledus deju čempionātu! Šos vārdus pavadīja skaļas ovācijas un aplausi no tri­bīņu puses. Kad viss atkal bija noklusis, balss turpināja: Šodien mežameitenes izpilda standarta ledus deju programmu ar pēc izvēles iekļautiem ele­mentiem.

Atkal sekoja aplausi.

-     Un vēl šodien izņēmuma kārtā mežameiteņu vidū startē ari viesslidotāja Ruta Andersone!

Šoreiz aplausi jau bija piezemētāki, un tikai Meža Veča, Mežsargs, Monika, Ralfs un Arvils sita plaukstas un uzgavilēja tā, ka priekšā sēdošie pat sāka mest atpakaļ izbrīna pilnus skatienus.

-      Un tā šīsdienas čempionātā piedalās kopumā divdesmit piecas slidotā­jas, un čempionātu atklāj Trina Monē!