Monika un mežs

-     Tik īsā brīdī tām nekas nenotiks, nepārliecinoši atteica Ralfs un paošņāja gaisu. Patiesi, likās, ka te smird arvien stiprāk.

-     Ko jūs tur darāt? pēkšņi vaicāja aluķēms, kad kāda grāmata no milzīgās kaudzes virsotnes ar būkšķi nogāzās zemē.

-     Ak, neko īpašu, attrauca Monika. Nedaudz pārkrāmējam grāmatas.

-     Oooo! iesaucās alukēms.

-     Kas tad ir? iesmējies jautāja Ralfs. Vai tu arī vēlies pakrāmēt grā­matas?

-    Nē taču, atsaucās aluķēms. Bet jūs man kādu gan varētu iedot palasīt. Galu galā, to veco avīzi es jau zinu no galvas…

-     Un ko tad tu gribētu? Ralfs jautāja. Neko lielu es tajā tavā būrī iekšā neiedabūšu.

-     Tu iedabūtu, ja atvērtu durtiņas, izpalīdzīgi pamācīja aluķēms.

-     Nemaz neceri! atsaucās Ralfs.

-     Man te ir šis tas par ceļojumiem… Āfrika, Austrālija… šausmu stāsti… šis tas par vampīriem… piedzīvojumi… dimantu meklētāji…

-     Kas, kas? saausījās aluķēms. Jā, es domāju, tas derēs. Dod tik šurp!

Ralfs negribīgi iestūķēja grāmatiņu mazajā būra atvilktnītē.

-     Tikai izturies pret to saudzīgi, viņš vēl piebilda. Tā nav mana grāmata.

*

Arī Mežsargs vienu brīdi pazuda Mežā un, kad bērni jau sāka brīnīties, uz kurieni viņš devies, piepeši atkal parādījās, vilkdams aiz sevis auklā diezgan pa­lielu bērzu ar visu sakņu mudžekli.

-     Kam tev tas? brīnījās Ralfs.

-     Dedzināšanai kam gan vēl? tikpat izbrinījies atsaucās Mežsargs. Ak, pareizi, tu taču nezini… Redzi, katros ziemas saulgriežos ir jānosvilina viens pagājušajā vasarā nokaltis koks tad nākamajā gadā koki nekaltīs.

-     Un vai tas tiešām iedarbojas? atkal brīnījās Ralfs.

-     Kā gan citādi, vēsi atteica Mežsargs. Mēs taču zinām, ko darām…

Monika turpināja ik dienas apmeklēt aluķēmu, kurš sēdēja būrī un lasīja Ral­fa grāmatas. Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies savās klinšu alās, un šķendējās par darbiem, kas paliek nepadarīti…

Saulgriežu dienas rīts sākās ar pamatīgu spelgoņu. Meža Veča apvilka trīs jakas un devās uz Mežaļaužu ciematu pēc pīles, kurai vakarā būtu jāpārvēršas par cepeti. Viņa pārnāca tikai ap pusdienas laiku, pasitusi azotē pamatīgu ķe­seli, un sūdzējās, cik Mežaļaudis šogad esot sīkstulīgi.

-     Es kaulējos kādas divas stundas, viņa pikti stāstīja. Un man ir tādas aizdomas, ka tie putni, ko viņi man mēģināja iesmērēt sākumā, patiesībā bija trekni nobaroti klabiķi…

-    Viņu parastais gājiens, pavīpsnājis teica Mežsargs. Viņi domā, ja tiem putniem nebūs knābju un kāju nagu, mēs neatšķirsim pīli no klabiķa…

Tad viņš devās ārā, kur milzīgā sniega kupenā ieraka nokaltušo bērzu, tā ka tas stāvēja gluži kā dzīvs. Vakars pienāca gluži nemanot, un putna cepetis (Mo­nika un pārējie ļoti cerēja, ka tā patiešām ir pile…) smaržoja pa visu apkārtni tā, ka jenoti, kas joprojām slamstījās pa apkārtējiem krūmiem, laizīdamies at­ļāvās pienākt līdz pašām ārdurvīm.

Uz vakara pusi spelgoņa pieņēmās spēkā. Debesis bija koši zilas un satum­stot piebira pilnas neskaitāmām zvaigznēm, kas šajā aukstumā, šķiet, mirdzē­ja vēl spožāk nekā parasti.

Meža Veča pukodamās sagrieza šķēlēs kādu milzīgu gaļas gabalu un, same­tusi šķēles bļodā, iznesa ārā uz lieveņa. Jenoti tūlīt bija klāt un, nepacietībā smilkstēdami, uzklupa gaļai.

-     Ko tu dari? brīnījās Monika. Es domāju, ka tu neciet jenotus!

-     Un ziemas saulgriežos es tos neciešu vēl divreiz vairāk, atrūca Meža Ve­ča, jo senas tradīcijas pēc man tie ir jāpabaro. Vilks viņu zina, no kurienes tāda tradīcija radusies, droši vien jenoti paši izdomājuši… Bet, lai nu kā tra­dīcijas labāk tomēr ievērot, citādi vēl var notikt sazin kas…

Pēc svētku vakariņām, kurās viņi līdz pēdējam kauliņam noskrubināja put­na cepeti, visi kārtīgi satuntuļojās un devās ārā. Bija tik auksts, ka Monika uz­reiz juta, kā viņai aizsalst nāsis.

Kokos sakārtajos lākturos lēnām dega resnās, baltās sveces un ar savu gais­mu mēģināja padarit zvaigznes blāvākas, bet tas viņām neizdevās. Zvaigznes mirdzēja spožāk nekā jebkad laikam jau zināja, ka šī ir īpaša nakts.

Sniegam gurkstot zem milzīgajiem, siltajiem zābakiem, Mežsargs piegāja pie kupenā iespraustā bērza un ar mazām sudraba šķiltaviņām piešāva tam uguni. Sausā bērza tāss uzreiz satvēra dzirksteli un strauji uzliesmoja, bet lies­ma uzšāvās pa stumbru augšā. Drīz jau uguns bija aizložņājusi līdz katra sīkā­kā zariņa galam, un bērzs bija pārvērties ugunīgā koka veidolā.

Visi klusēdami stāvēja apkārt un skatījās, kā uguns strauji aprij bērzu. Sniegs visapkārt degošajam kokam izkusa, un kupenā atklājās dziļa bedre. Kad bērzs bija zaudējis pamatu, tas sāniski iegāzās sniegā un turpināja švirkstēdams pār­vērsties pelnos.

-    Nu tā, domīgi noteica Mežsargs, kad tikai pāris oglītes vēl gailēja uz mel­nās zemes, ko bija atsedzis izkusušais sniegs. Saulgrieži ir sagaidīti, un darbi padarīti. Ejam iekšā, citādi mani kāju pirksti sasals vienā čemurā…

Viņš iegāja mājā, un pārējie labprāt viņam sekoja. Istabā Meža Veča iesvieda krāsnī vēl pāris malkas šķilas, un visi pievilka krēslus tuvāk ugunij.

Monika nokrekšķinājās, un pārējie bērni uzmundrinoši pamāja viņai ar galvu.