Monika un mežs

-     Hmm… norūca Vecais, bet apkārt sapulcējušies aluķēmi piekrita, apgal­vojot, ka viss bijis tieši tā, kā meitene stāsta. Durvīm priekšā bijusi plāksne, un to atvērt varējis tikai tas, kam bija zilais atslēgakmens.

-     Bet kā tad jūs, kasīdams savu ķērpju matu pakausi, vaicāja Vecais, zi­nājāt, ka vajadzīgs zilais atslēgakmens? Un kā jūs zinājāt, kur to meklēt? Vai kāds jums palīdzēja?

Monika brīdi klusēja, nespēdama izlemt, vai atklāt aluķēmiem patiesību, jeb­šu labāk tomēr nē. Taču, palūkojusies uz Vecā drūmo viepli, viņa izlēma, ka jā­saka vien taisnība. Instinkts viņai sacīja, ka Vecajam labāk nemelot…

-     Man ir Acs, viņa klusām sacīja.

Atkal iestājās mēms klusums. Monika dzirdēja, kā dauzās viņas sirds, un gri­bot negribot atcerējās galvaskausu kambari… Vai tiešām tie visi bija tikai lap­su un jenotu galvaskausi…?

-     Oooo… noelsās Vecais.

-     Oooo… noelsās arī visi pārējie aluķēmi, kas stāvēja aiz viņa.

Kad visi bija savu sajūsmu izelsuši, viņi atkal apklusa un, zaļajām acīm zal­gojot, cieši vērās uz Moniku. Viņai radās aizdomas, ka tūlīt tie piedāvās kārtē­jo darījumu Monika apmaiņā pret visām vecmāmiņām…

Taču tad atskanēja skrejošu soļu troksnis, un bija dzirdams, kā kāds spiežas cauri aluķēmu pūlim.

-      Palaidiet garām… pavirzieties… malā, malā… kāds sauca un, vicinā­dams elkoņus uz visām pusēm, spiedās uz kambara pusi. Nu, ko…neizdevās bērņukiņiem tikt pie večiņām, ko? Durtiņas bija ciet, ja? Un atslēdziņas pa ro­kai nebija? Neko darīt, otras iespējas vairs nebūs… Kas tad… balss aprāvās, un Monika ieraudzīja no pūļa atdalāmies kādu stāvu.

Tas nebija neviens cits kā pirmītējais negantā paskata aluķēms.

Ieraudzījis, ka vecmāmiņu kambaris ir vaļā, bet zilo atslēgakmeni rokā tur Vecais, viņš sarāvās un sastinga.

Vecais bargi viņu uzlūkoja, un viņa zaļās acis nikni gailēja.

-     Panāc šurp, Krindon, viņš sacīja. Panāc šurp un pastāsti, kā tev tapis zināms par akmens plāksni.

-     Es… ēēē… par Krindonu nosauktais stostījās. Es nejauši dzirdēju…

-     Nemelo man! uzrēca Vecais. Vai tu uzliki to plāksni? Un vai tu to aiz­darīji ar zilo atslēgakmeni?

-    Ēēē… blēja Krindons. Monikai viņš tagad atgādināja aitu patlaban viņš it nemaz neizskatījās briesmīgs. Nu jā…

-     Āāāāāāāā!!! rēca Vecais.

Monika nodrebēja. Viņa vēl nekad nebija redzējusi, ka kāds varētu būt tik briesmīgi nikns.

Kādu brīdi rēcis, Vecais atkal apklusa un tad, balsij trīcot no niknuma, sacīja:

-     Jādomā, man nav jājautā, vai tas biji tu, kas noslēpa zilo atslēgakmeni pašā svarīgākajā vietā?

Krindons klusēja.

-     Tu zināji, ka neviens, mani ieskaitot, neuzdrošināsies to atvērt. Tu to zi­nāji, VAI NE TĀ?

Krindons drebēja pie visām miesām.

-     Tu zināji, ka tā vieta ir neaizskarama, un tomēr atļāvies to nogrābstīt ar savām netīrajām ķetnām? KO?

Krindons bija kļuvis bāls kā līķis. Likās, ka viņš tūdaļ zaudēs samanu.

-      Es nešaubos, ka tu arīdzan zini, kas draud par līšanu pašā svarīgākajā vietā? neparasti klusā balsī vaicāja Vecais.

Krindons klusēja.

-     ZINI VAI NEZINI? uzrēca Vecais.

-     Zinu, novaidējās Krindons.

-     Tādā gadījumā, jau mierīgā balsī sacīja Vecais, savāciet viņu!

Tūlīt pieskrēja divi spēcīgi aluķēmi un, satvēruši ļengano Krindonu aiz elko­ņiem, izrāva cauri pūlim un drīz vien pazuda skatienam.

-     Kas ar viņu būs? bailīgi vaicāja Ruta.

-    Viņš tiks sodīts pēc nopelniem, bargi atbildēja Vecais. Piecus garus ga­dus viņš pavadīs kā pūpēžveidīgais, spiegdams skraidot pa Mežiem. Ja viņam paveiksies un viņu pa šo laiku nenotvers kāds klabiķis, viņš drīkstēs atgriezties. Tomēr spēja pārvērsties viņam būs atņemta uz visiem laikiem.

-     Tagad tā, paziņoja Vecais, piepeši pievērsdamies saviem padotajiem, kuru nu jau bija saradies vesels lērums. Ar šo pašu bridi es AIZLIEDZU ievi­lināt jebkādas večiņas un arī jebko citu. Katrs, kurš pārkāps manu pavēli, se­kos Krindonam viņa klejojumos. Vai skaidrs?

Atskanēja piekrītoša murdoņa.

-     Nevaram atļauties tādu ļembastu dēļ kavēt darbu… Vecais murmināja.

-     Tā, un tagad par Murusi, viņš sacīja, atkal pievērsdamies Monikai.

-     Mēs viņu izlaidīsim, līdzko atgriezīsimies Mežā, sacīja Monika.

-     Labi, teica Vecais un pavērās uz pūli, kas ziņkārīgi aplūkoja Moniku.

-     IZKLĪST! viņš tiem uzbrēca, un pūlis, satraukti kliegdams, pašķīda.

-     Un tagad, sacīja Vecais, paskatīdamies uz Moniku un pārējiem. Ejiet prom! Mums jāstrādā!

Bērni atviegloti metās uz izejas pusi, bet, kad kopā ar vecmāmiņām bija iz­gājuši ārā, Monika vēl arvien kavējās kambari.

-     Kas ir? aizdomīgi vaicāja Vecais.

-     Es domāju par savu vecmāmiņu… Monika domīgi sacīja. Vai ar viņu viss būs kārtībā?

-     Es domāju gan. Kāpēc tu tā jautā?

Monika pastāstīja viņam par to, ka reizēm vecmāmiņa viņai likusies dīvai­na. Vecais drūmi klausījās un, jo vairāk Monika runāja, jo niknāks viņš kļuva.

-     Draņķa Krindons! viņš iebrēcās. Nudien, ar pieciem gadiem viņam vēl būtu par maz! Acimredzot viņš ari tur ir parakņājies! Viņš ir līdis visur, kur vi­ņam nevajag līst!