Monika un mežs

Viņa taču nevarēja iet vannā! Viņa nevarēja teikt vecaimātei, ka brauc pie Helgas uz laukiem, un tad ar visu suni un ceļasomu ieiet vannas istabā un izčibēt… Un par tikšanu vannas istabā tā, lai neviens to neredzētu, nebija ko domāt… Bez tam vecāmāte noteikti gribēs viņu personigi izlaist pa durvīm, lai pieskatītu, ka durvis pēc tam tiek aizslēgtas… Tātad palika tikai viena ie­spēja…

-                  Kanalizācija… drūmi noteica Monika un sapīka. Savukārt Bens pa­vēcināja asti un satraukti ierējās.

-               Jā, kādi prieki, vai ne? ironiski noteica Monika.

Viņa paņēma somu un sāka sviest tajā drēbes, bet tad, brīdi padomājusi, izkrāmēja tās atkal ārā un sāka vandī­ties pa skapi. Visbeidzot viņa izvilka no tā pāris lielus drēbju maisus, kuros sali­ka drēbes, pirms to likšanas somā.

-                Maz cerību, ka tas pasargās no smakas… viņa murmināja. Bet to­mēr labāk tā, nekā vispār bez nekā…

Pārējos maisos viņa salika apavus ziemas zābakus un vasaras sandales, kā arī krosenes. Pa vidu drēbēm mazākos

maisiņos Monika ievīstīja vairākas grāmatas, un, kad beidzot soma bija pilna, viņa tik tikko jaudāja to pacelt.

Kad kravāšanās bija pabeigta, Monika saprata, cik ļoti viņai nāk miegs, bet pirms gulētiešanas bija jāizdara vēl viena lieta…

Viņa no savas istabas devās uz koridoru, kur stāvēja telefons. Par laimi, gan vecāmāte, gan vecaistēvs bija savā guļamistabā, un tās durvis bija aizvērtas. Monika atstāja koridora durvis vaļā, lai laicīgi pamanītu, ja kāds tuvosies, un uzgrieza Helgas numuru.

-     Hallo, atbildēja Helgas vecāmāte.

-     Labvakar, vai Helga mājās? jautāja Monika.

-     Kur tad šī citur būs, pasmējās Helgas vecāmāte. Monika, tu? Tūlīt pa­saukšu Helgu.

Varēja dzirdēt, kā telefona klausule tiek nolikta uz galda un kā Helgas vecā­māte aizšļūkā prom no telefona, saukdama: Helga, tev Monika zvana! Tad atskanēja skrejošu soļu dipoņa, telefona klausule tika pagrābta, un Helga aiz­elsusies sauca klausulē: Monika? Kas jauns?

Klusā balsī, lai neiztraucētu vecomāti un lai tā nejustu kārdinājumu iznākt no savas istabas paklausīties, par ko tiek runāts, Monika sacīja: Klausies, man uz nedēļu jāpazūd! Un manējie domās, ka es braucu pie jums uz laukiem. Kad jūs izbraucat?

-      Rīt no rīta. Tātad tu brauc uz turieni? sajūsmas pilnā balsī vaicāja Helga.

-     Jā, jā… Bet es nevaru tagad neko stāstīt… Katrā ziņā, ja kas es esmu pie tevis!

-     Labs ir, sarunāts, attrauca Helga un vairāk jautājumus neuzdeva, kaut arī vai dega no ziņkāres uzzināt, kas jauns noticis Mežā.

-    Pēc nedēļas es tev visu pastāstīšu, čukstēja Monika. Bet iedomājies ti­kai tad es būšu pusgadu par tevi vecāka!

Ar šo noslēpumaino paziņojumu viņa beidza sarunu un, nometusi klausuli,

devās atpakaļ uz savu istabu, kur tūlīt iekrita gultā un aizmiga.

Nākamās dienas priekšpusdiena pagāja, Monikai pārbaudot ceļasomu un domājot, vai kaut kas svarīgs nav aizmirsts. Kad viņa par to ieminējās Benam, tas pieskrēja pie radio un mēģināja izraut no sienas vadu. Sagrābis to zobos, suns nepārprotami lika manīt, ka te ir gan viena svariga manta, ko Monika, šķiet, ir pavisam aizmirsusi. Monika tik tikko pārliecināja suni izlaist vadu no zobiem.

Kad likās, ka viss ir paņemts (bez tam nebija ko domāt, ka somā varētu ie­dabūt iekšā vēl kaut ko), bija arī pienācis pusdienlaiks. Monika bija stipri izba­dējusies, jo kopš Mežsarga klimpām nebija neko ēdusi par šodienas brokas­tīm viņa ar visu kravāšanās drudzi bija pavisam aizmirsusi.

Virtuvē galds jau bija uzklāts, un vectēvs sēdēja un šķirstīja avīzi, bet ve­cāmāte nokāsa kartupeļus. Monikai ienākot virtuvē, vectēvs pacēla acis no avīzes un ar galvu pamāja meitenei, bet vecāmāte cauri tvaiku mākonim

sacīja: Jā, starp citu… Monika šodien brauc pie draudzenes uz laukiem un paliks tur visu nedēļu.

Vectēvs izbrīnījies parāva uz augšu uzacis un palūkojās uz Moniku, bet viņa nodūra skatienu un sāka ar dakšiņu bakstīt savu tukšo šķīvi. Nez kāpēc likās, ka vectēvs īsti netic šim «braucienam uz laukiem»…

-    Tās meitenes vecāmāte ir uzrakstījusi man vēstuli, sacīja vecāmāte, no­likdama nokāsto kartupeļu katlu atpakaļ uz plits.

-    Tiešām? Vai es varu to apskatīt? no ilgās klusēšanas čerkstošā balsī jau­tāja vectēvs.

Monikai no brīnumiem pavērās mute, bet vecāmāte kā atspole apmetās riņ­ķī un ieplestām acīm neticīgi vērās uz vectēvu. Tas patiešām bija varens pār­steigums, jo Monika nemaz neatcerējās, kad pēdējo reizi dzirdējusi vectēvu ru­nājam…

-     Kā nu ne, kā nu ne… viņa nopurpināja, joprojām skatīdamās uz vectē­vu tā, it kā viņš būtu piepeši pārvērties par krupi. Viņa bridi parakņājās pa priekšauta kabatām un izvilka saņurcītu vēstuli. Āre, te tā ir… viņa teica un pasvieda vēstuli vectēvam, kurš to rūpīgi izlasīja. Tā kā ne vectēvs, ne vecāmā­te nepazina Helgas vecāsmātes rokrakstu, tad nevajadzēja uztraukties par to, ka viņi varētu atklāt krāpšanos. Tomēr Monika uztraucās tik un tā.