Monika un mežs

-     Ko jūs tur darāt? viņa sauca. Es taču jums teicu, lai gaidāt pie mājas!

-     Mēs jau ari esam pie mājas. Tikai otrā pusē, attrauca Ralfs. Tie gan tev ir dikti smuki ēzelīši.

-     Ēzeļi kā jau ēzeļi… nevērigi sacīja Meža Veča, uz ēzelīšiem pat nepaska­tīdamās, un nevaļīgi pašūpoja auklas rituli. Beidziet ēst tās ogas, jums sāpēs vēders… Nāciet šurp!

Monika, Ruta un Arvils pamanījās noraut vēl pa pēdējam ķekaram un tad skriešus metās pie Meža Večas.

-     Tā. Tagad klausieties uzmanīgi, viņa sacīja. Tūlīt mēs dosimies Mežā. Es došu katram pa pievilinātājam… viņa atvēra maišeli un sāka vilkt ārā kaut ko, kas izskatījās pēc dīvainiem, saplacinātiem svilpavniekiem. Še, ņemiet katram pa vienam… viņa izdalīja pūpēžveidigo pie vilinātājus. Un tad kat­ram pa pāris auklām… Vai kādam ir nazis?

Ralfam bija. Viņš izvilka no kabatas nelielu saliekamo nazīti un iedeva to Meža Večai. Viņa sagrieza rituli īsākās auklās un iedeva katram bērnam pa pie­cām, pati paturēdama rituļa lielāko daļu. Es domāju, iesākumam jums pie­tiks, viņa sacīja. Pūpēžveidigo ķeršana notiek tā jūs stāvat Mežā un pū­šat pievilinātājā skaņa būs līdzīga tai, ko izdveš pūpēžveidīgais, un tāpēc kāds pūpēžveidīgais noteikti atskries. Brīdī, kad viņš skries jums garām, jums viņš jānoķer aiz kakla pagarinājuma jūs redzēsiet… un tad viņš jāiesien auklā un aukla jāpiesien pie kāda stumbra. Skaidrs? Vai ir kādi jautājumi?

-     Kurā vietā īsti viņam jāapsien tā aukla? jautāja Ralfs.

-     Ap kaklu, paskaidroja Meža Veča.

-     Vai viņu tā nevar nožņaugt? pajautāja Monika.

-     Nekādā ziņā, kategoriski noteica Meža Veča. Pūpēžveidīgos vispār ne­var nožņaugt, viņi ir pārāk elastīgi un izturīgi… kā gumija… Bet, ja vairāk jau­tājumu nav, tad ejam! un viņa devās Mežā visiem pa priekšu.

Monika kādu brīdi gāja sarauktu pieri un kaut ko cītīgi domāja. Tad viņa jau­tāja: Bet, ja pūpēžveidīgie visi kopā būs piesieti pie koka, vai viņi nesāks kliegt?

-     Nē, līdzko pūpēžveidīgais ir noķerts, viņš apklust, sacīja Meža Veča. Citādi nemaz nevarētu viņus ķert, jo, ja būtu ilgstoši jāklausās, kā vienā bal­sī kliedz kādi desmit, divdesmit pūpēžveidīgie, mums noteikti pārplīstu bung­ādiņas.

-     Tiešām? brīnījās Ruta. Ne viņa, nedz arī Ralfs un Arvils vēl nebija dzir­dējuši pūpēžveidigo spiedzienus. Tas tik viņiem būs pārsteigums, drūmi nodo­māja Monika, atcerēdamās pati savas sastapšanās ar pūpēžveidīgajiem.

Kad viņi bija iegājuši kādu gabaliņu dziļāk mežā, Meža Veča apstājās un iz­vilka savu pievilinātāju.

-    Tā, pirmo pūpēžveidigo noķersim visi reizē, lai jums būtu skaidrs, kā tas da­rāms, viņa sacīja, pielika pievilinātāju pie lūpām un iepūta tajā. Atskanēja spalgs spiedziens… tā varētu kliegt kāds, kuram tiktu rautas nost rokas un kājas…

Kaut arī Monika zināja, kas ir sagaidāms, viņai vienalga pārskrēja šermuļi pār kauliem, bet pārējie bērni bija pārbijušies vēl vairāk. Ruta un Arvils pavi­sam bāli stāvēja kā sastinguši, kamēr šausmigā skaņa noplaka, un pat Ralfs li­kās diezgan izbiedēts. Spiedziens labu brīdi virmoja gaisā, tad pamazām izzu­da, bet pat, kad skaņa bija izgaisusi, likās, ka vēl joprojām visapkārt san bries­mīgā kliedziena atbalss…

Kad iestājās klusums, labu brīdi neviens neteica ne vārda. Tad Ruta nodrebinājās un sacīja: Ja viņi kliedz šādi, es nudien ceru, ka šodien nevienu ne­noķeršu…

-     Tā nesaki, uztraucās Meža Veča. Tev noteikti ir jānoķer vismaz pieci, tu taču redzēji tos korinšu krūmus?

-     Nu jā… Un kas tad viņiem vainas? nesaprata Ruta.

-     Kas vainas? Viņiem tur nav jābūt, tur tā vaina! Un mums šodien jāsada­bū vismaz trīsdesmit pūpēžveidīgie. Vai tad es saku, ka man tā skaņa patīk? Tā, tagad nebaidieties, es spiegšu vēlreiz, un Meža Veča atkal iepūta pievilinātājā.

No jauna atskanēja šaušalīgais spiedziens, bet šoreiz ikviens uz to jau bija gatavs un vairs tā neizbijās, kaut arī patīkami tas, protams, nebija.

Un tad tālumā atskanēja kaut kas līdzīgs atbalsij, bet tā virzījās tuvāk, un bi­ja skaidrs, ka tuvojas pirmais pūpēžveidīgais. Skaņa aizvien pieņēmās spēkā, tādējādi kļūdama arvien šaušalīgāka… un tad no krūmiem izšāvās kaut kas balts un nesās tieši uz Meža Večas pusi. Brīdī, kad tas skrēja viņai tieši garām, viņa noliecās un grāba… un nākamajā mirklī kaut kas diezgan bezveidīgs spi­rinājās viņai rokā.

-     Nāciet visi šurp! iesaucās Meža Veča, un bērni piesardzīgi panācās ne­daudz tuvāk. Nāciet vēl tuvāk, viņš taču nekož! Meža Veča sauca, un bērni sastājās viņai apkārt, nopētīdami dīvaino radījumu, kas tirinājās, cik vien spēdams, un mēģināja izsprukt. Vismaz tas bija apklusis…