Monika un mežs

Šur tur dzeltenīgi mirguļoja mēness suņusēnes, bet dienas gaismā nevarēja īsti saprast, vai tās mirdz pašas no sevis, vai vienkārši tādēļ, ka spožie saules stari atspīd no to vēl slapjajām cepurītēm.

Priežu pakalni beidzās un pārgāja zemā, sīku krūmu un jaunu, smuidru ko­ciņu pieaugušā priežu mežā. Zemi klāja biezi mellenāji, un vietumis virs tiem pacēlās zilganzaļi zileņu ceri. Viss bija slapjš, bet Monika bija tā aizsapņojusies, ka pat nemanīja, kā viņai samirkst kājas. Un, tā kā šoreiz viņai līdzi nebija gro­ziņa ar mēness suņusēnēm, tad viņa nemanīja arīdzan, kā novirmo krūmu za­ri kreisajā pusē un kā šad un tad starp krūmu zariem iezalgojas acis… Izskatī­jās, ka kāds zogas pa krūmiem viņai līdzi, ne par soli neatpalikdams bet Mo­nikai par to nebija ne jausmas. Viņa brida pa slapjajām mētrām uz priekšu un pacēla galvu tikai tad, kad kāds, kas stāvēja viņai ceļā, skaļi iesvilpās.

Viņai priekšā, sabāzis rokas bikšu kabatās, stāvēja Ralfs.

-     Kas tev noticis? Tu izskaties tā, it kā dzītu kādam pēdas! viņš smējās.

-     Ko…? Nē, nē, es tikai drusku aizdomājos… Monika atteica.

-     Nu, un ko labu izdomāji?

-     Ak, neko… Domāju, ko lai mēs iesākam, kad aluķēmi būs atnākuši līdz mums.

-    Es arī par to domāju, sacīja Ralfs un pameta skatienu atpakaļ. Un tā­pēc es gribu tev kaut ko parādīt…

Monika ieintriģēta palūkojās uz Ralfu. Ko tad? viņa vaicāja.

-     Ejam, tad redzēsi, Ralfs atteica un pagriezies aizbrida prom pa samirkušajiem mellenājiem. Monika devās viņam pakaļ, bet viņas sekotājs, kas bija lo­dājis pa krūmiem, tagad likās nozudis, jo krūmi stāvēja nekustīgi.

Monika nosprieda, ka tam noteikti ir kāds sakars ar pūpēžveidīgajiem, jo pēdējā laikā Ralfs ne par ko citu neinteresējās. Varbūt viņš ir atradis kaut ko, kas viņiem palīdzēs pieveikt aluķēmus, jo no vecās Lojas jau nebija nekādas jē­gas… Pēdējā laikā Monikai patiešām sāka likties, ka viņa visu to stāstu par aluķēmu aizbaidīšanu ar pūpēžveidīgajiem ir tikai izdomājusi.

-      Esmu izsekojis dažus pūpēžveidīgos, beidzot teica Ralfs, un atklājis kaut ko līdzīgu bērnistabai…

-     Bērnistabai? brīnījās Monika. Kā tu to domā?

-    Viņiem tur ir tādas kā ligzdas ar olām, un izskatās, ka arī mazie pūpēžveidīgie, kad tie ir izšķīlušies, kādu laiku paliek «bērnistabā». Bet viņus pieskata vairāki pieaugušie pūpēžveidīgie kaut kas līdzīgs auklēm.

-    Tiešām? Redz kā izrādās, ka ari pūpēžveidīgajiem ir savi bērnudārzi… smējās Monika. Mēs tagad ejam uz turieni?

-    Jā. Tas nav pārāk tālu no šejienes, teica Ralfs un pamāja uz kādu visai stāvu kalnu gabaliņu tālāk. Tur, tajā kalnā.

Kalns viņiem priekšā izskatījās diezgan neparasts. Tas bija stāvs kā siena, un likās, ka tas iet ielokā gluži kā aizsargvalnis, kas apjož pilsētu. Kalns bija apau­dzis ar pagaru, koši zaļu zāli un sīkiem krūmeļiem, un ik pa brīdim tam pāri nozibēja kaut kas balts acīmredzot pūpēžveidīgie. Diezgan haotiski viņi šau­dījās pāri kalnam, un izskatījās, ka viņiem nav nekādu grūtību jozt pa kalnu, kaut arī tas bija tik stāvs.

Nonākuši kalna pakājē, Ralfs un Monika apstājās.

Monika atgāza galvu un palūkojās augšup. Kalns patiešām bija ļoti stāvs un slējās gandrīz vertikāli. Monika pirmo reizi mūžā redzēja tik savādu kalnu, un neizskatījās, ka pa to būtu iespējams uzrāpties.

Laikam Ralfs nojauta, par ko domā Monika, jo sacīja: Nav tik traki, kā iz­skatās. Tur augšā var tikt, tikai kāpjot uzmanīgi jāskatās, kur liek kāju. Var ari pieķerties pie krūmiem tie gan izskatās sīki, bet patiesībā ir ļoti sīksti… Un vēl man te ir daži spieķi, to teikdams, viņš izvilka no tuvējiem krūmiem divus paresnus zarus un pasniedza vienu Monikai.

-    Galvenais pārbaudi katru vietu, pirms sper soli, viņš atgādināja un sāka kāpt augšup.

Zāle bija slapja, un viņa kājas slīdēja. Pāris reižu viņš paklupa un vienreiz nošļūca no kalna zemē pavisam. Monika joprojām stāvēja lejā un sarauktu pieri vēroja viņa centienus pievarēt stāvo kalnu. Beidzot tomēr izskatījās, ka Ralfam ir paveicies, un viņš sasniedza virsotni. Paskatījies lejup uz Moniku, viņš tai pa­māja ar roku un sauca, lai tik viņa rāpjas augšā.

Viņa rāpās arī.

Sākumā Monikai kājas slidēja atpakaļ, lai kur arī viņa nostātos, un viņai jau sāka likties, ka nekad neuzkāps kalnā. Taču pēc kāda laika viņa laikam sāka izjust kalnu, jo kājas gluži instinktīvi uzmeklēja stabilāko vietu, un nepagāja ne­cik ilgs laiks, kad arī viņa stāvēja kalna virsotnē.

Taču Ralfa tur vairs nebija. Rāpjoties Monika bija pārāk koncentrējusies uz to, lai nepaslīdētu, tā ka nebija pamanījusi, kurā brīdī Ralfs nozuda. Paskatīju­

sies visapkārt, viņa ieraudzīja, ka kalna virsotne veido tādu kā terasi, apaugu­šu ar sīkām eglītēm, bet zemi klāja dzeltenīgi zaļas sūnas un balti ķērpji. Acīm­redzot Ralfs bija kaut kur tepat starp eglēm.