Mutants-59 plastmasu ēdājs

122. reisa pasažieri, kas lidoja pāri Atlantijas okeānam uz Ņujorku, snauduļoja salona blāvi zilajā gaismā. Tikai kāds puišelis, spiezdams degunu pie loga, nemierīgi trinās savā sēdeklī. Pēkšņi viņš sapurināja aizmigušo māti.

— Skaties, māmiņ, skaties ātrāk! — Viņš rādīja laukā pa logu. Māte izberzēja acis un noliecās pār mazo, lai arī paskatītos laukā.

Pār skaidrajām zvaigžņotajām debesīm aizstiepās liesmojoša oranža aste; varēja redzēt, ka tā velkas aiz kāda kustīga priekšmeta. Kādu laiku tas kļuva aizvien lielāks un lielāks, tad piepeši saira trīs ugunīgos punktos, kuri savukārt sašķīda un pajuka uz visām pusēm kā iluminācijas dzirksteles Neatkarības dienas vakarā. Māte atlaidās sēdeklī un maigi pievilka dēlēnu sev klāt.

— Tur nokrita zvaigzne, mīļais. Tā nevienam nenodarīs nekā ļauna.

Misis Harisa salika vīra grāmatas bēniņos un, aizvērusi lūku, smagi elpodama, rāpās lejup pa kāpnēm. Slimnīcā bija solījuši, ka viņš izvilks divus

mēnešus, bet īstenībā viss bija beidzies trīs nedēļu laikā.

Viesistabā viņa pagāja garām viņu abu kāzu fotouzņēmumam rievotā ietvarā un iešņukstējusies nodomāja, vai labāk nenolikt fotogrāfiju bēniņos kopā ar citām viņa lietām. Bet tad sievietei ienāca prātā augstais asinsspiediens un slimās kājas, un viņa noņēma fotogrāfiju no sienas un nolika uz kamīna.

Rūpes par veselību izglāba viņai dzīvību.

510. reisa lidmašīnas komandieris, kas vadīja savu gaisakuģi no Parīzes uz Hītrovu, bija lieliskā noskaņojumā. Nebija gaidāmi nekādi sarežģījumi, ja nu vienīgi neliela migliņa Hītrovā. Durvis viņam aiz muguras atvērās, un kabīnē ienāca otrais pilots. Viņš veikli izspraucās starp nolaižamo sēdekli un daždažādām mērierīcēm pārblīvēto pulti un apsēdās savā vietā. Komandieris izsmējīgi sacīja:

— Zinu jau, kur tu biji. Man gan likās, ka viņa ir saderināta …

— Visiem apkalpes locekļiem bez ierunām jāizpilda pēc pakāpes vecāko rīkojumi, — otrais pilots atbildēja, berzēdams rokas.

— Tikai amata lietās!

— Tā arī būs amata lieta. Bet cikos mums jābūt galā?

— Septiņpadsmitos desmit minūtēs, ja neiznāks aizķeršanās.

Ūdens strūklas slīdēja pa kabīnes logu rūtīm un, saplūzdamas straumītē, gandrīz pilnīgi aizslēpa biezo mākoņu segu, kas pletās pār lidmašīnu.

Komandieris gribēja sazināties ar Hītrovas dispečeru, cenzdamies atšķirt viņa balsi starp neskaitāmajām pļāpām, kas piepildīja visu ēteru.

— Alfa Čārlijs izsauc 510. reisu. Jums ir atļauts ielidot zonā un, ieejot 82. kvadrātā, pagriezties pa labi.

— Pateicos, Alfa Čarlij, pagriežos pa labi…

Kamēr komandieris sarunājās, bortinženieris atzīmēja, ko rāda visu četru dzinēju kontrolierīces: kāda ir temperatūra, vilcējspēks, eļļas spiediens. Savus novērojumus viņš ierakstīja bortžurnālā, kas bija piesiets pie mērierīču pults, bet milzīgais gaisaku- ģis pa to laiku sasvērās uz sāniem, lai izdarītu pēdējo virāžu un ieietu radiosignālu konusā, kas aizvadītu to līdz skrejceļam. Otrais pilots atzīmēja, ka viņi laižas lejup, precīzi ievērojot kā virzienu, tā nolaišanās leņķi… Viņiem aizslīdēja garām pirmais vertikālais marķieris. .

Ena Harisa tikko bija uzvārījusi virtuvē tēju un tagad, drūmi vērdamās logā, malkoja to no svilinoši karstās tases.

510. reisa lidmašīnas kreisajā spārnā bija iemontēta neliela metāla kastīte, bāztin piebāzta ar sarežģītām iespiestajām shēmām. Zem spožās dūralumīnija ādas slēpās vesels artēriju un vēnu tīkls, kas bija gandrīz tikpat sarežģīts kā dzīvs organisms un kura uzdevums bija kontrolēt degvielas padevi otrajam dzinējam. Tieši no šejienes bortinženieris saņēma ziņas par otrā dzinēja barošanu, kā arī par turbīnā rēcošā liesmu viesuļa temperatūru.

Bet tad pelēkajā metāla kastītē no lodējuma vietas sāka liekties nost divus centimetrus garš vadiņš.

Kabīnē lidmašīnas komandieris pārmija pēdējos vārdus ar dispečeru uz zemes.

— Alfa Cārlijs izsauc 510. reisu. Jums atļauts nolaisties uz ceturtā skrejceļa. Uz redzēšanos!

— Paldies, Alfa Čārlij. Uz redzēšanos!

Un komandieris izslēdza raidītāju..

II

Šajā mirklī spārnā iemontētā kastīte pilnīgi izgāja no ierindas. Otrajā dzinējā sāka plūst degviela no centrālās tvertnes, kas atradās fizelāžas apakšējā daļā, plūda tā, it kā no kreisā spārna nākošais degvielas vads būtu iepriekš noslēgts.

Taču tas nebija noslēgts …

Sadegšanas kameras bija pārpildītas. Pēkšņi atskanēja dobjš sprādziens, viena no turbīnas vārpstas lāpstiņām nolūza un kā lode uzšāvās augšā. Dzinējs eksplodēja un atrāvās no piestiprinājuma vietas. Saplosītā lāpstiņa iecirtās spārnā kā naža asmens miesā, uzšķērzdama hermetizētās caurules un šūnām līdzīgās metāla plāksnes. Beidzot lāpstiņa iestrēdza blīvā cauruļvadu savijumā. No sabojātajām caurulēm kā asinis izšļācās sarkanais hidrauliskais šķidrums. Acumirklī atvērās iekšējie un ārējie eleroni un tūlīt pat arī iesprūda. Spārns slīga uz leju, neatlaidīgi vilkdams ievainoto mašīnu tālāk prom no radiosignālu konusa, kas garantēja drošību …