Mutants-59 plastmasu ēdājs

Sleiters atcerējās, ar kādu satraukumu viņi pirmo reizi uzticēja kustības kontroli mašīnai. Informāciju par kādreizējām transporta plūsmām novietoja blakus skaitītājiem, kuri tagad reģistrēja skaitļotāja vadītās plūsmas. Vairākas mokoši garas minūtes skaitītāji nerādīja nekādas izmaiņas, bet tad lēni, ļoti lēni sākās uzlabošanās. Mašīna it kā pukojās, ka tai uzlikta tik liela atbildība. Turpmākajās stundās līdz pat vēlam vakaram ātrums turpināja neatlaidīgi pieaugt.

Iepriecinātie zinātnieki atstāja sistēmu asistentu uzraudzībā, lai pienācīgi apslacītu uzvaru.

No tā brīža sistēmas caurlaides spēja nemitīgi pieauga, līdz sasniedza aprēķināto lielumu. Bet šodien Sleiters atkal nezināja, kur dēties. Viņš nervozi staigāja pa vadības posteņa telpu, te pārlikdams aktu vākus, te paraustīdams kādu vada galu.

Viņam priekšā kā kareivji ierindā stāvēja četrdesmit astoņi televīzijas ekrāni, bet blakus katram no tiem apgaismots skaitītājs rādīja transporta plūsmas intensitāti attiecīgajā krustojumā. Savukārt blakus skaitītājam uz īpašas kartītes bija atzīmēts kontrolskaitlis, kas raksturoja transporta plūsmu pirms sistēmas iedarbināšanas. Sleiters pārlaida acis ekrāniem, uz kuriem bija redzama nepārtraukta, blīva straume, vieglo mašīnu un autobusu virkne, un mierināja sevi ar cerību, ka gan jau viss būs labi. Viņš palūkojās pulkstenī: vēl bija atlikušas desmit minūtes. Velns viņu sazina, kā lai sarunājas ar ministru, cik bieži jāsaka «ser» un cik bieži jāklanās…

Vadības postenī šodien valdīja neparasta kārtība. Sleiters tikko bija atturējis sekretāri, lai viņa nenoliktu uz pults puķpodu. Beidzot viņa pabāza galvu pa durvīm un pavēstīja:

— Viņi ir klāt.

Gaitenī varēja dzirdēt tuvojamies balsis, tad atvērās durvis un ienāca pētniecības centra direktors, ministrs, divi viņa palīgi un.. Ezertons. Direktors iepazīstināja viesus ar Sleiteru; šodien viņš starot staroja profesionālā pievilcībā.

— Nu, Sleiter, varbūt jūs īsumā pastāstīsiet mums par savu garabērnu. Es dzirdēju, ka tam ejot ļoti labi.

— Jā, ser, caurlaides spēja turas Vienā līmenī. Kustības ātrums gandrīz visur palielinājies par astoņiem komats četriem procentiem.

Ministrs, kuram tā šodien bija jau trešā vizīte, mēģinādams izrādīt kaut šķietamu interesi, sacīja:

— Kustības ātrums … jā, protams. Tomēr izstāstiet man visu tā, it kā … it kā es būtu trīs gadus vecs, atpalicis bērns.

Viņš pasmaidīja, atsegdams tabakas nodzeltinātus zobus.

Sleiteram neatlika nekas cits kā sākt, pēc viņa paša izteiciena, «parasto atgremošanu kretīniem». Direktors tēvišķīgi noskatījās, bet ministrs laiku pa laikam pamāja ar galvu, reizēm noliekdams to zemāk, it kā lai parādītu, ka izpratis jautājumu visā pilnībā.

Skaitļotājs blakus istabā darbojās gandrīz bez trokšņa: bija dzirdami tikai aprauti klikšķi, ieraksta galviņām mainot savu stāvokli. Nekas šajā klusumā neliecināja par to, kāda informācijas straume plūst uz šejieni no blakus krustojumiem. Skaitļošanas iekārias, veikdamas sarežģītus aprēķinus, apstrādāja šo informāciju sekundes dajās, bet loģiskā shēma —

skaitļotāja dvēsele — pieņēma pareizus lēmumus. Visi komponenti darbojās nevainojami, izņemot vienu.

Šis viens komponents, kuru konstruktori bija nosaukuši par loģisko šūniņu M-13, pieņēma divus nepareizus lēmumus un pēc tam vispār atteicās darboties.

Sleiters jau gatavojās beigt savu lekciju, kad blakus telpā minētā komponenta kļūdu sekas gāja plašumā kā apļi uz ūdens — no centra uz mašīnas kontrolēto ceļu tīkla perifēriju.

Ministrs teica:

— Lieliski, Sleiter, ļoti, ļoti interesanti! Apsveicu jūs. Es zinu, ka līdz šim jums trūka vispārēja atbalsta, — Ezertons mīņājās no vienas kājas uz otru, — bet ticiet man — turpmāk jūs vairs nesadursieties ne ar kādām … hm, ne ar kādām finansiālām grūtībām.

Viņš piegāja tuvāk televīzijas ekrāniem.

— Kur tad mēs atrodamies? Ak jā, pazīstu! Tas taču ir Dabas vēstures muzejs, vai ne? Bet, lūk, kur Karalienes Viktorijas un prinča Alberta muzejs un … — Ministrs atgādināja bērnu, kas dabūjis jaunu rotaļlietu. — Lieliski! Cilvēki jūtas tā, it kā atrastos milzīgās smadzenēs …

Pēkšņi ministrs aprāvās un visi klātesošie pievērsa uzmanību mazajiem, zilajiem ekrāniem.

Komponenta kļūme bija satricinājusi visu sistēmu. Ekshibišnroudas un Kromvelroudas krustojumā gaismas signālaparāts pārslēdzās no sarkanās gaismas uz zaļo un gandrīz tajā pašā mirklī atkal uz sarkano. Taksometrs, kas bija paguvis iebraukt krustojumā, tūlīt sadūrās ar autobusu.

Nākamais ekrāns rādīja Slounstrītas un Naitsbri- džas krustojumu. Tur gaismas signālaparāti pavisam nodzisa un pēc brīža galīgi zaudēja prātu. Mašīnas, kas brauca uz rietumiem no Pikadillijas, sablīvējās, izveidojot milzīgu dūmojošu «korķi».

Prinskonsortroudas skaitītāju rādījumi pēkšņi pieauga par divām iedaļām, un iznākums bija tāds, ka Kvīnsgeitā pie krustojuma ar Kromvelroudu ieslēdzās pastāvīga zaļā gaisma. Četrās minūtēs kustība visā rajonā bija pilnīgi paralizēta.