Mutants-59 plastmasu ēdājs

Viņš bija ārsts ar pieticīgu praksi nelielas Ontario provinces pilsētiņas raktuvēs. Tur viņš sastapa Sa- ronu, apprecēja viņu un, sievas nevaldāmās enerģijas saindēts, trīsdesmit gadu vecumā nolēma izmēģināt spēkus jaunā darba laukā — eksperimentālajā bioloģijā. Pēc trim gadiem, kad ieradās Kreimers, dzīve universitātē Džerardam sāka atgādināt ceļu, kas ne uz kurieni neved.

Kreimers bija mācījies Harvardā, pie labākajiem Amerikas zinātniekiem. Šim neparasti gudrajam cilvēkam turklāt piemita apbrīnojama aktivitāte un ārkārtīga kritiskas analīzes spēja. Sākumā Džerardam bija grūti pierast pie viņa. Šajā cilvēkā nikni virmojošie radošie spēki gluži vienkārši biedēja viņu, un tikai pēc kāda laika Džerardam izdevās nodibināt normālas attiecības ar Kreimeru. Bet, kad tas bija noticis, saskare ar Kreimera intelektu noderēja Džerardam par varenu stimulu darbā.

Kreimers apmetās Džerarda mājā, un Šarona pieskatīja viņus abus. Džerardam tas bija lielu cerību laiks, un, kad Kreimers beigu beigās atgriezās Anglijā, lai dibinātu tur savu zinātnisko aģentūru, Džerards saprata, ka nekad nespēs pielāgoties piesmakušajai atmosfērai provinces universitātē ar tās negrozāmo rangu tabulu.

Starp Džerardu un Šaronu sākās nesaskaņas, kas galu galā noveda pie abpusējas neuzticības un atbaidoši netīras laulības šķiršanas. Džerards vēl gadu palika universitātē, bet aizvien vairāk noslēdzās sevī un aizvien asāk vērsās pret veco profesoru uzspiesto autoritārās varas sistēmu.

Dumpis vainagojās panākumiem, bet, kā dumpiniekiem nereti mēdz gadīties, no viņa novērsās kā ienaidnieki, tā piekritēji. Tieši šajās smagajās dienās atskanēja telefona zvans no Londonas un Kreimers uzaicināja viņu pāriet aģentūrā. Džerards acumirklī izlēma, iesniedza atlūgumu, pārdeva māju, mēbeles un mašīnu un, samazinājis savu īpašumu līdz diviem čemodāniem, lidoja pāri okeānam, lai ieņemtu piedāvāto vietu.

Pavirši spriežot, Kreimera pasākums izskatījās jauns un aizraujošs. Grupa speciālistu, apvienojuši savas spējas un zināšanas ar Kreimera organizatorisko ģēniju, paredzēja un atrisināja jebkuru zinātnisku un tehnisku problēmu.

Pamazām iziedama ārpus problēmu risināšanas rāmjiem, grupa nonāca pie vairākiem ārkārtīgi ienesīgiem izgudrojumiem.

Viens no tiem bija ķīmiķa Raita lolojums amino- stirēns — jauns izturīgs izolācijas materiāls, kas tagad tika plaši izmantots rūpniecībā. Otrs izgudrojums īstenībā bija mēģinājums tikt galā ar atkritumu likvidēšanas problēmu — plastmasas pudele, kas gaismas ietekmē sairst smalkos putekļos.

Džerardam šī ideja likās apbrīnas vērta, bet pēc kāda laika viņš sāka just, ka grupa kaut ko ir zaudējusi. Šī pārmaiņa savā ziņā bija saistīta ar paša Arnolda Kreimera personību.

Arnolds Kreimers iedvesa godbijību. Šis lieliski veidotais, spēcīgais vīrietis reti kad skatījās acīs savam sarunu biedram. Ar smagiem plakstiem segto zilo acu skatiens šķita vērsts tālumā pāri otra galvai. Kad viņš nolaida acis, tās izstaroja gandrīz vai nepārvaramu spēku. Viņš bija nepārspējams runātājs, zināja gandrīz visu un tik nemaldīgi izjuta vārdu, ka reizēm tas jau robežojās ar dzeju.

Un tomēr kopš tā laika, kad viņi bija veikuši kopīgus pētījumus Kanādā, ar Kreimeni bija notikušas pārmaiņas. Bet varbūt Džerards tolaik nebija viņu pienācīgi pazinis?

Kanādā Kreimers bija īsts nemiera gars. Visa viņa erudīcija, viss viņa intelekts bija pakļauts meklējumiem, pareizāk sakot — meklējumu priekam (tiesa, ne katrs iedrošinātos lietot šo vārdu attiecībā uz Krei- meru). Viņš ar sajūsmu pavadīja stundas, pat dienas, prātojot, filozofējot un izvirzot teorijas.

Tagad no tā visa nebija vairs ne miņas. Tagad Džerards redzēja savā priekšā pavisam citu Arnoldu Kreimeru nekā tas, kuru viņš kādreiz bija pazinis. Agrākais plašais, domām dzirkstošais runas plūdums tagad bija iežņaugts eklektiskā, aprautā, dažbrīd pat skarbā komersanta ātrrunā. Katra viņa piezīme, katrs spriedums, katra doma bija pakļauta vienam mērķim — izdevīgumam. Lai kāds bija vērtējums, viņa vienīgā mēraukla bija — vai ar to var taisīt naudu.

Ja agrākais Kreimers bija apspiedis ar savu intelektu, tad tagadējais Kreimers apspieda divtik vairāk. Viņš pat biedēja ar to. Viņa enerģija dedzināja kā lāzera stars. Radās iespaids, ka viņš ar mokām valdās, lai neuzbruktu jums. Agrāk Džerards bija jutis zināmu tuvību ar šo cilvēku, bija tiecies pēc draudzības ar viņu; tagad Kreimeru no Džerarda un visiem pārējiem šķīra bosa stāvoklis. Kļuvis par saimnieku, viņš nesaudzēja nevienu un sevi jau nu nepavisam. Viņā vēl bija daudz pievilcības, taču tagad šo pievilcību izstaroja cilvēks, kuru bija apsēdusi viena vienīga dziņa — gūt panākumus par katru cenu.

Istabā zagās iekšā krēsla. Pēkšņi iedegās gaisma — bija ienācis Kreimers.

— Nu, kā? — Viņš apskatījās apkārt. — Vai kaut ko izdomājāt, džentlmeņi?