Mutants-59 plastmasu ēdājs

Ar vīriešiem apieties viņa prata, par to nebija šaubu. Katrs, kam iznāca saskare ar šo sievieti, iztēlojās, ka Anna interesējas tieši par viņu. «Iespējams, ka tas ir profesionāls triks,» nodomāja Džerards, «bet, ja arī tā, tad sasodīti iedarbīgs triks.»

Vispār Džerards pret sievietēm izturējās diezgan ciniski. Izirusī laulības dzīve un viss, kas nāca pēc tam, vairākas maz iepriecinošas dēkas mudināja viņu sargāties no nopietnām saistībām. Bet varbūt viņš pēc šķiršanās pārlieku dedzīgi bija meklējis sievietes, pārlieku alkaini un bažīgi bija tuvojies viņām. Lai nu būtu kā būdams, visi viņa mēģinājumi Juvināties ar sievietēm bija beigušies neveiksmīgi. Atri ievel- ties ar Džerardu siena kaudzē — jā, to gan, bet vai tad tos varēja saukt par panākumiem! Viņš bija skaists, izskatīgs, kaut arī ne skaists šā vārda parastajā izpratnē, un viņa vaigā bija saskatāma vīrišķīga spēka izpausme, kas tā valdzina sievietes. Tomēr radās iespaids, ka neviena no viņām nevēlas uzturēt ar viņu attiecības ilgāk.

Džerards sev par pārsteigumu konstatēja, ka ir sasniedzis ceļa mērķi — nelielu, koku ieskautu laukumiņu aiz Bareta universālveikala. Kāds «bentlijs» atstāja vienu no nedaudzajām maksas stāvvietām.

Gribēdams iespiest savu «sitrojenu» brīvajā vietā, Džerards nebija ievērojis kādu nekaunīgu miniauto- mobilīti, kas bija turējies viņam aiz muguras un tagad mēģināja pašauties garām, lai iespruktu tajā pašā stāvvietā. Mazlitrāžas mašīnu vadīja garmataina blondīne ar žilbinošu smaidu. Domādams, ka viņa grib tikai pabraukt garām, Džerards pameta ar roku, lai brauc vien, bet svešā sāka griezt iekšā stāvvietā. Viņš zibenīgi padeva atpakaļ, un īsu brīdi mašīnas iecirtīgi tuvojās viena otrai, it kā gatavodamās tarānam. Tad meiča nospieda bremzes un izbijusies pakāpās atpakaļ. Ar riepām skardams apmales, Džerards iebrauca stāvvietā, izkāpa no mašīnas, iemeta skaitītājā dažas monētas un pāri laukumiņam devās uz Bareta namu.

Veikals ļumdēja vien no pircējiem. Agrāk Džerardam bija patikusi šī pirmssvētku steiga un veikala īpatnējā atmosfēra. Studiju gados viņš pats nereti bija stājies pie letes, lai brīvdienās kaut ko piepelnītu. Viņš bija strādājis lielajos Toronto un Monreā- las universālveikalos, taču šeit, pie Bareta, bija pavisam cita atmosfēra.

Lielajos Kanādas veikalos, par spīti uzkrītošajiem aicinājumiem pirkt nevienam nevajadzīgas lietas, valdīja gaiša Ziemsvētku līksme. Turpretī te visi izskatījās paguruši un nomocījušies, iepirkšanās nevienu neielīksmoja. Tas bija rituāls, ko izpildīja kā jebkuru citu rituālu, bet bez mazākā prieka vai cerībām. «Nē,» Džerards nodomāja, braukdams ar eskalatoru augšā uz rotaļlietu sekciju, «tiešām nevar teikt, ka pirkt rotaļlietas būtu sevišķs prieks.»

Rotaļlietu sekcijā kņada, ja jau lieto šo vārdu, bija vēl lielāka, un viņš lēsa, ka trokšņa līmenis ir augstāks par septiņdesmit decibeliem. Bērni klaiga- lēja, sasaucās, kampa rotaļlietas, rībināja bungas un pūta skārda taurītes; mazi atskaņotāji izķērca pērnā gada šlāgerus, metāliski čīkstēja muzikālās vācelītes. Augstos toņos gaudoja ar elektriskajām baterijām darbināmas mašīnīles un motoriņi, pa vidu ar savu mehānismu dūkoņu jaucās pulksteņi un simtiem dzelzs zvēriņu, kas klaudzināja kājas, bezjēdzīgi lēkādami pa lielu, apaļu galdu.

Sekcijas otrā galā bija tradicionālā Ziemsvētku ala, kur stāvēja gara rinda pie Ziemsvētku vecīša. Pie alas bija aizžogojums ar izkārtni «Pastaiga pa Mēnesi». Turpat Džerards ieraudzīja Annu Kreimeri.

— Sveiks! — Anna uzsauca un iepazīstināja kanādieti ar sprogainu, enerģisku jaunekli biezā tvīda jakā. — Misters Espainels, doktors Džerards.

Viņi sarokojās. Izstīdzējušais Espainels vēl bija jauns, un viņa roka bija gļēva un mikla.

— Nu, ejam, — uzaicināja Džerards.

Espainels veda viņus uz publikai patlaban slēgto

panorāmu.

Baretam ar savu atrakciju bija izdevies pārsteigt visu pilsētu. «Tā viņam droši vien izmaksāja tūkstošus,» nodomāja Džerards. Firma nebija žēlojusi naudu, lai uzbūvētu precīzu Mēness modeli ar visām sudraba smiltīm un, galvenais, trīs kosmonautu skafandros ģērbtas figūras dabīgā lielumā. Viena no tām, kā paskaidroja Espainels, varot noliekties, pacelt Mēness iežu gabalu, aiznest to līdz kuģim, ielikt konteinerā un atgriezties tajā pašā vietā. Ķibele sākusies acīmredzot tieši ar šo trešo robotu — ar kosmosa kuģa komandieri.

Sākotnēji robots ticis uzkonstruēts kādā no Amerikas universitātēm kā kibernētiķu konferencei demonstrējams modelis. Pēc tam to daļēji izjauktu nopirkusi kompānija, ko pārstāvējis Espainels. Viņš ar saviem palīgiem robotu no jauna samontējis, izmantojot aminostirēna zobratus.

Espainela darbnīcā robots visu veicis nevainojami. Pirms nedēļas tas uzstādīts veikalā, un Anna Krei- mere uzrakstījusi īpašu informāciju, kurā cildinājusi tiklab panorāmu, kā aminostirēnu un citas jaunākās plastmasas.